Sūfismam nav un nekad nav bijis sākuma, un tas nekad nav veidojies kā vēsturiska parādība, tas ir pastāvējis vienmēr, jo gaisma vienmēr ir bijusi cilvēka iekšējā būtība.
Pastāv vairākas versijas par to, kas ir sūfijs. Pēc vienas no tām, par sūfijiem sauca reliģiozus askētus, kuri nēsāja vilnas apģērbu suf. Pēc citas versijas, vārdu sūfijs saista ar Abū Hašimu as-Sūfī un viņa sekotājiem. Tiecoties pēc Vienotības ar Dievu, viņš nodibināja vienu no pirmajām musulmaņu askētu kopienām Basrā.

Ne viena, ne otra versija nav pretrunā ar īstenību, un galu galā par sūfijiem sāka saukt cilvēkus, kuri tic, ka ir iespējams tuvoties Dievam, un, lai to sasniegtu, ir gatavi pielikt visas pūles. Tas ir mistisks pašizziņas ceļš, un mistikas līmenī nav atšķirības starp reliģijām. Gadsimtu gaitā sūfisms spēja pastāvēt līdzās ar citām reliģijām, nemēģinot tās pārveidot vai uzspiest savu pasaules redzējumu.

Sūfiji nešķiro cilvēkus pēc ticības. Nav svarīgi, pie kuras konfesijas cilvēks pieder, galvenais, lai viņš ir patiesi ticīgs. Ja skatās no sūfisma praktiku pozīcijas, sūfisms nav pretrunā ar citām pasaules reliģijām, jo garīgie principi ir vienādi. Islāma filozofs sūfijs Ibn Arabī viduslaikos veica pamatīgu pētījumu, lai eiropiešiem pamatoti parādītu viņu līdzību. Viens no viņa darbiem saucas “Kristiešu sūfisms” jeb “Kristiešu misticisms”, tas balstīts kristietības un sūfisma apvienojumā. Nav nekādu pretrunu. Atnākot uz sūfiju teki vai ejot turp bieži, neviens cilvēkam nejautās, pie kādas reliģijas viņš pieder, to var novērot visur sūfiju ordeņos. To nejautā arī Mevlevī ordenī.

Pirmām kārtām ir svarīgi apzināties, ka nav cita dieva, tik Dievs, un tāpēc jebkurā gadījumā visi Ceļi ved pie Dieva. Agrāk vai vēlāk. Vienīgi cilvēks var izvēlēties – vai iet pa taisnu Ceļu, vai nu staigāt pa labirintiem. Var izzināt mīlestību, izjūtot naidu, vai var mīlēt uzreiz, tas ir atkarīgs no apziņas individualitātes un no pieredzes, kura ir nepieciešama dvēselei.

Sūfismā ir uzskats, ka cilvēkam ir veicami četri ceļi: Ceļš no Dieva, Ceļš pie Dieva, Ceļš ar Dievu un atkal Ceļš pie Dieva. Un, kad gadās nonākt strupceļā, jo, protams, ir tādas situācijas, jāatceras, ka katram tiek dots pēc viņa spēkiem un ticības. Tāpēc principā nepastāv strupceļš kā tāds bezizejas nozīmē. Ir situācijas, ar kurām cilvēks var tikt galā pats, taču mēs esam atnākuši uz šo pasauli un dzīvojam starp citiem cilvēkiem, tāpēc ir jāļauj cilvēkiem paust savu mīlestību pret jums, savu līdzcietību. Sūfismā spēja dalīties ar savām sāpēm vai savu problēmu ar citu cilvēku tiek uzskatīta par spēku, nevis vājumu. Tādējādi citiem tiek dota iespēja palīdzēt, nav jāslīgst neizpratnē un bezcerībā, kad sāp. Jo, cilvēks ir dzīvs, viņam sāp. Ir ļoti daudz tādu sāpīgu situāciju. Tas nav vājums, ka mēs savā dzīvē kaut ko pārdzīvojam, tā ir mūsu pieredze. Un pieredze mēdz būt dažāda. Tāpēc sūfisms atbalsta griešanos pēc palīdzības. Atbalsta savstarpēju izpalīdzību, pleca sajūtu un mīlestību. Mīlestību visplašākajā nozīmē, kas aptver pilnīgi visas dzīves sfēras, tā var būt mīlestība uz draugiem, bērniem, Skolotāju, darbu, vaļaspriekiem, dabu un mākslu, skaistumu.

Sūfisms pievēršas reālām lietām, kuras notiek cilvēku dzīvē, un reālām viņu vajadzībām. Var doties svētceļojumos, var meditēt kaut diennaktīm ilgi, bet, ja mēs neprotam pirmām kārtām mīlēt savus tuvākos, savus bērnus, savus vecākus un savu sievu, vīru, ja neprotam saglabāt uzticību un nevainojamību attieksmē pret viņiem, tad ne par kādu garīgu izaugsmi nevar būt ne runas, kaut 25 reizes būsim bijuši Mekā, vienalga nekādas pārmaiņas mūsos nenotiks.

Sūfisms atbalsta naudas pelnīšanu un nenosoda greznību. Šeit nav nekādu ierobežojumu. Tikai aicina neaizmirst, kurš šos materiālos labumus ir devis, un neaizmirst par devību, došanu un palīdzību tuvākajiem.
Kad Dievs radīja šo pasauli, Viņš radīja esamības dualitāti. Mums ir gaisma un ir tumsa, ir dzimšana un ir nāve. Mums ir mīlestība un naids. Mums ir vecums un jaunība. Mēs visi, visi bez izņēmuma, lai arī pēc kā esam nākuši uz šīs Zemes, atrodamies esamības dualitātē. Šī kontrasta pozīcija ir nepieciešama, lai mūsos izkristalizētos patiesais. Tas ir kā tēraudam rūdoties, vispirms maksimāli karsta uguns, pēc tam maksimāli auksts ūdens. Tāda arī ir mūsu atrašanās uz Zemes. Šai sakarā ir īsa sūfiju līdzība: Satikās Labs un Ļauns. Un Labs saka: “Ļaunam, ak Dievs, paskaties, cik tu esi briesmīgs. Šie nabaga ļaudis, viņi tā cieš uz šīs Zemes, viņiem pastāvīgi trūkst naudas, viņi slimo, viņi dzemdē mokās, viņus pamet sievas, vispār vienas vienīgas šausmas. Kā tev, Ļaunum, nav kauna! Viņiem ir tik grūti, un tu vēl te pa kājām maisies.” Bet Ļaunums saka: “Paklausies, Labais, paskaties uz šo dzīvi, ja nebūtu manis, kurš gan atcerētos par tevi?” Tāpēc – tā ir mūsu Zemes dzīves nepieciešamība.

Sūfisma literatūra ir kā lāde ar slēptām atvilktnēm, par būtiskām lietām tajā tiek stāstīts caur simboliem un alegorijām. Dzejā bieži tiek apdziedāts vīns un reibums. Jēdziens «vīns» saistās ar dievišķā jēdzienu vai precīzāk ar jebkādu iespaidu vai pārdzīvojumu mūsos. Katru dienu mēs redzam saullēktu un saulrietu, katru dienu mēs dzirdam mūsu bērnu smieklus, katru dienu mēs redzam mūsu mīļo cilvēku acis. Tomēr katrā mūsu dzīves brīdī tas mūs skar citādi. Kad mēs lūkojamies uz to, kas ir mums visapkārt, un mūsu sirdis pildās ar aizkustinājuma, apbrīnas, lepnuma, līdzcietības, žēlsirdības un prieka jūtām – tas arī ir dievišķais vīns, šis ir stāvoklis – vīns, ko mēs izjūtam. Sūfiju dzejā, Omāram Haijāmam, Saadī, tam ir alegoriska nozīme. Tāpēc reibuma stāvoklis – tas ir mūsu prāta izmainīts stāvoklis, ko jogi un tantristi sasniedz ar ilgstošām sanjasām un vingrinājumiem. Sūfiji uzskata, ka katram no mums dzīvē ir viss nepieciešamais, lai piedzīvotu pārvērtību. Vienkārši vajag izmainīt skatīšanās leņķi, vajag skatīties nevis ar skaidru, pragmatisku prātu, bet gan ar bērna prātu. Ar prātu, kas mums, rietumniekiem, asociējas ar “iereibuša cilvēka” prātu. Un tad to, ko mēs redzam, mēs ieraugām pavisam citā krāšņumā.

Rūmī ir dzejolis, kur izslāpušais meklē ūdens malku un ūdens meklē izslāpušo, lai tiktu izdzerts. Pēc tikšanās ar Šamsu, pateicoties mīlestībai, viņā norisinājās ārkārtīgi spēcīga iekšēja pārvērtība. Viņš teica: «es nekad nebiju domājis, ka Dievs arī mūs ļoti vēlējās». Pastāv priekšstats par to, ka parasti mēs meklējam. Nav svarīgi ko – mīlestību, jo tā arī ir Dievs, augstsirdību, piedošanu, draudzīgumu, pieņemšanu, skaistumu. Bet nekad prātā neienāk doma par to, ka mīlestība, skaistums un pilnība tieši tāpat meklē arī mūs. Ar šiem vārdiem Rūmī teic, ka Dievs ir klātesošs enģeliskas dabas pasaulēs, un tajā pašā laikā viss tas, ko mēs redzam uz Zemes un kas ir mūsos, arī ir Dieva pārstāvēts. Dieva pozīcija – tā ir mūsu sirds, mūsu ticības, mūsu uzskatu, mūsu spējas piedot un spējas darīt labu pozīcija, mūsu devība, mūsu rīcība, kas nāk no sirds. Tāpat kā piliens alkst pēc okeāna, okeāns vēlas pilienu. Šeit darbojas radniecīgā princips. Kad mūsos rodas patiess stimuls tiekties uz pilnību, mūs pievelk dievišķīguma magnēts. Darot labus darbus uz Zemes, mēs tajā pašā laikā tuvojamies tiem debesu plāniem, kuri pastāv tālu no Zemes. Par ko hadīsās rakstīts: «kad mēs speram soli Dievam pretī, Dievs sper simts soļus pretī mums».

Rūmī savā dzejolī dod skaidrojumu par to, ka dievišķās pasaules apjausma un dievišķās dabas apjausma, mīlestības apjausma, nav izdomājums, bet gan reālas darbības, kuras mēs dzīvē veicam, attiecīgi virzoties vai nu prom no Dieva, vai pie Dieva. Tas, kam ar mums jānotiek, lai tas notiek – ļaujiet tam notikt. Ja Dievs un mūsu sirds liek mīlēt, to ir vēlējies Dievs, un mēs varam no tā baidīties, mēs varam tam pretoties, mēs varam baidīties no sāpēm, mēs varam baidīties vilties – taču Dievs to ir vēlējies. Attiecīgi, mēs vienalga to dzīvē saņemsim. Kad Dievs vēlas un mēs vēlamies – mēs ejam ar Dievu vienā plūsmā. Bet, ja Dievs vēlas un mēs pretojamies, tad, protams, mēs paužam nepaklausību un sastopamies ar Dieva pretējo izpausmi – ar Viņa dusmām, kas ir mūsu rīcības rezultāts. Ja mēs kaut ko savā dzīvē meklējam no Gaismas aspekta, mēs Gaismu arī rodam. Ja mēs to meklējam, izejot no kāda ego aspekta (no naudas, ambīciju un slavas aspekta), mēs to arī atradīsim, mēs to beigās arī saņemsim, bet tas nebūs Dievs.