Kavalī (qawwali) ir dziedājumu veids, kura saknes sniedzas sūfisma misticisma tradīcijā. Tas ir cēlies XIII gadsimtā, kad Indijā veidojās sūfiju ordenis Čištī. Kavalī māksla radusies, saplūstot persiešu, urdu, pendžabi, sadhī dzejai un indiešu mūzikai, ko tradicionāli izpilda pie svēto godināšanas vietām Indijā un Pakistānā.
Kavalī dziedājums sastāv no vairākām atšķirīgas formas rituālām daļām: hamd – Allāha slavinājums, na`at – veltīts Pravietim Muhammedam, vēl ir himnas, kas godina Hazratu Alī vai sūfiju svētos – manqabat. Šīs trīs daļas ir galvenās kavalī repertuāra sastāvdaļas, taču ir vēl citas. Kavalī var būt gazeles formā (šī forma raksturīga sūfiju mistiskajai dzejai persiešu un urdu valodā), kafī (liriskās dzejas žanrs pendžabi valodā, kam pamatā bieži ir sūfisma traktējums), vaī (kafī līdzīgs liriskās dzejas žanrs sadhī valodā), kā arī munajaat – slava un pateicība Allāham, ko parasti izpilda persiešu valodā. Jāatzīmē, ka munajaat formas iedibinātājs ir Džalāluddīns Rūmī. Kavalī dziedātāja pienākums ir mazināt atstatumu starp Radītāju un radīto. Tiem, kuri jūtas atšķirti no savas sākotnes, ar kavalī palīdzību tiek atgādināts par viņu patiesajām saknēm. To arī dara kavalī dziesminieki. Īstu kavalī dziesminieku raksturo tas, ka viņš nevis dzied, bet izšķīst, izzūd dziesmā. Dziedājuma teksts paņem viņu savā varā, un klausītāji to jūt. Dziedātājs kavalī laikā vienkārši vairs neeksistē, kļūst par dziedājumā ietvertā vēstījuma tālāk nodošanas mediju.
Neskatoties uz melodijas šķietamo vienkāršumu, kavalī ir visai sarežģīts mūzikas žanrs, kas prasa no izpildītājiem izcilu dzirdi un balsi, prasmi spēlēt tradicionālos mūzikas instrumentus un pat attiecīgu psiholoģisko sagatavotību, lai noturētu pastāvīgu klausītāju uzmanību. Jau izsenis kavalī pamatlicēji – sūfiju mūziķi – bija izslavēti par savu prasmi novest auditoriju īstas ekstāzes stāvoklī.
Sākotnēji kavalī dziedājumus klausījās tikai Indijā un Pakistānā. Senajos XIII gadsimta Čištī tekstos uzsvērts, cik milzīga uzmanība šajā brālībā tika veltīta mūzikas klausīšanās procesam. Galma vēsturnieki norāda arī uz to, ka tieslietu vīri, mūzikas pretinieki, apstrīdēja tās likumību, taču Deli sultanāta valdnieki katru reizi atzina par pietiekami pārliecinošiem sūfiju argumentus par labumu, ko mūzika sniedz klausītājiem.
Kavalī īstā vieta ir pie lielo sūfiju svētvietām, dargās vai kanakās, kas ir īpaši centri, kuros pulcējas sūfiju brālības locekļi meistara vai šeiha nozīmēta meistara vadībā. Ceremonijas dalībnieki ieņem vietas atbilstoši hierarhijai. Vecākais sūfijs vada sapulci. Rituāls paredz naudas banknošu ziedojumus. Lielos svētkos vienmēr ir klāt naudas mainītāji, lai nodrošinātu visus gribētājus ar neliela nomināla banknotēm. Tie, kuriem īpaši tuva ir dziesma, kas veltīta viņa godinātajam svētajam, pieiet pie ceremonijas vadītāja un iedod naudu, kas pēc tam tiek sadalīta mūziķiem. Ja klausītājs pamana, ka dziesma ir aizkustinājusi vēl kādu, viņš var vispirms pieiet pie šī cilvēka un ielikt naudu viņam rokā, lai kopā nodotu ziedojumu sapulces vadītājam.
Taču jau kopš kāda laika kavalī mūziku var dzirdēt arī saviesīgos pasākumos. Un tikai saviesīgos, publiskos koncertos klausītāji nodod naudu tieši mūziķiem.
Kavalī dziedājumi – visbiežāk tās ir vīru balsis dažādā tonalitātē indiešu harmonija, tablas, mridanga un plaukšķināšanas ritma pavadījumā. Mūsdienās mūziķi spēlē uz moderniem instrumentiem, tostarp uz fisharmonija un klarnetes, bet sitamos instrumentus pārstāv Ziemeļindijas bungas un plaukšķināšana.
Klausītājs var tikai ļauties kavalī dziedājumam atbilstoši savam apziņas līmenim. Savukārt izpildītāji atsaucas klausītāju noskaņai un attiecīgi pieskaņo izpildījumu šai gaisotnei. Tāpēc kavalī repertuārā ir arī laikmetīgās dziesmas, dažas no tām, mīlas dziesmas, ishk-e-majāzi, ir dziesmas par cilvēka mīlestību uz cilvēku, atšķirībā no ishk-e-haqiqi, dziesmām par mīlestību uz Dievišķo. Tomēr kavalī dziedājumi ir attiecināmi uz ishk-e-haqiqi, un tajos tiek dziedāts tikai par to.
Popkultūras līmenī čištī kavalī mūzika XX gadsimtā ir ievērojami izvērsusi savu auditoriju, pateicoties ierakstu industrijai. Vispirms tas notika koloniālajā Indijā, tagad arī – pasaules mērogā. Jau kādu laiku Bombejas kino industrija savām filmām piesaista mūziku, kas balstīta gazeļu un urdu tradīcijā, kas tēmu, ritmu un apjoma ziņā ir cieši saistīta ar kavalī poētiku. Iesākumā kavalī klausītāju un cienītāju loks Rietumos bija ļoti šaurs. Tie galvenokārt bija mūzikas zinātnieki, kuru intereses lokā ir tradicionālā tautas mūzika. Taču līdz ar kavalī mūzikas ienākšanu Eiropā, Japānā un Amerikā, kas kļuva iespējama, ne tikai pateicoties ierakstu izplatībai un kavalī dziedātāju kāpšanai uz starptautiskām skatuvēm, bet arī pateicoties kinofilmai “Pēdējā Kristus kārdināšana”, tās cienītāju un pielūdzēju loks ir ievērojami paplašinājies.
_______________________________________________________________________________________
Raksta tapšanā izmantotie materiāli:
- “Песни суфийских мистиков” (Sūfiju mistiķu dziesmas), žurnāls “Суфий”, Nr. 37, 1998 (pavasaris), 16–19 lpp.
- Karls V. Ernsts ‘’Sūfisms”. A. Gorkova tulkojums krievu valodā no angļu val. М.: ФАИР – ПРЕСС, 2002, 320 lpp.
- Materiāli no tīmekļa vietnes www.sknews.ru.
- Wikipedia.
