Šajā sadaļā jūs atradīsiet izvilkumus no Sarunām ar Skolotāju, kas pierakstīti “Sūfiju sarunu vakaros”. Mūžīgas vērtības un vienkāršas patiesības, kas jūs interesē, izkārtotas viegli uztveramā jautājumu–atbilžu formā un sakārtotas pa tēmām.
Sadaļa tiks periodiski papildināta pēc katra nākamā “Sūfiju sarunu vakara”.
29.01.2012
| Jautājums: Kāpēc šī pasaule ir maija, ilūziju pasaule? Kāda nozīme ir tam, ka tās pastāv uz Zemes? Kāpēc apskaidrību sasniedz tikai daži cilvēki uz Zemes? Kāpēc eksistē ilūzijas? |
Skolotāja atbilde: Mēs runājām par to, ka pie patiesības nonāk pakāpeniski. Kaut gan mēdz būt arī tā, ka viss tiek aptverts vienlaikus – tas notiek, kad mūs piemeklē hakikāts. T. i., kādā brīdī mēs saņemam atbildes uz visiem saviem jautājumiem, saņemam atklāsmes un atklājumus, bet tas vairāk ir izņēmums no likuma.
Taču parastā dzīvē, ejot pa dzīves ceļu, kas izvēlēts atbilstoši mūsu dvēseles interesēm un prioritātēm, mums rodas tādi vai citādi jautājumi, uz kuriem mēs mēģinām rast atbildes. Un vienmēr starp mums un pasauli, ko mēs redzam, atrodas mūsu uztveres prizma. Tas ir tas, par ko runā vispārīgā psiholoģija un par ko sarakstīti apjomīgi darbi filosofijā un psiholoģijā.
Un, dabiski, tā kā mēs ar jums esam ļoti dažādi, mums katram ir bijuši savi audzināšanas apstākļi. Respektīvi, mēs ar jums jebkurā gadījumā jau esam pabijuši un saskārušies, attiecīgi, mūsos ir iespiedies tās vides kolektīvais-neapzinātais, kurā mēs augām un kura pati par sevi jau ir izkropļota realitāte.
Cits moments: katram no mums ir sava emocionālā reakcija uz notiekošo. Un, dabiski, mēs ar jums esam pieauguši cilvēki un lieliski saprotam, ka mūsu pasaulē miera, pilnīgas harmonijas un bezrūpības stāvoklis vairāk ir vēlamais nekā faktiskais.
Un, dabiski, mums mūsu pieaugšanas un tapšanas procesā ir izveidojušies savi pieņēmumi un izpratne par to, «kas ir kas», bet tas īstenībā ir ļoti tālu no patiesības. T. i., mums ir ierakstījies, piemēram, ka, ja cilvēks mums uzsmaida, tātad viņš ir draudzīgi noskaņots un nav mums naidīgs. Ārējais priekšstats par cilvēku neizsaka absolūti neko, respektīvi, aiz cilvēka smaida var slēpties pavisam kas cits. Te arī ilūzija – jūs reaģējat nevis uz cilvēku, bet gan uz viņa smaidu.
Tieši tāpat, bez piedzīvotās pieredzes un attiecīgi, emocionālās reakcijas, mums ir savi kaut kādi priekšstati par to, kā un kam mūsu dzīvē ir jānotiek. T. i., ne reizi nepiedzīvojuši mīlestību, bet dzīvojot ilgās un vēlmē pēc tās, mēs redzam mīlestības piemērus vai to, ko uzskatām par mīlestību dažādu pārdzīvojumu momentos savā dzīvē, sākot ar mūsu tēva un mātes savstarpējām attiecībām un beidzot ar filmām, plašsaziņas līdzekļiem un reāliem notikumiem, kuri rada mūsu galvā priekšstatu par to, kas gan mīlestība tāda ir. Un, alkstot pēc mīlestības, mēs meklējam nevis to, ko vēlas mūsu sirds, bet gan meklējam sakritību ar trafaretu, ko jau radījis mūsu prāts, un, protams, tas ir izcils brīnums, ja trafareti sakrīt, un tad mums nav vilšanās. Bet mēs ar jums esam pieauguši cilvēki un ne pirmo dienu dzīvojam uz Zemes, un mēs lieliski saprotam, ka reizēm mēs meklējam pavisam ne to, kas mums lemts.
Mēs to uztveram kā «savu», dabiski, mēs metamies apskāvienos un saņemam vilšanos, kura mūs var novest pie dvēseles involūcijas. T. i., mēs iemīlēšanos, kaislību vai seksuālu vēlmi, ko izjūtam pret cilvēku, pieņemam par patiesu mīlestību, kas īstenībā nemaz nav mīlestība.
Mēs izjūtam mīlestību, kad mums ar cilvēku ir vienkārši labi. Bet viņš varbūt vienkārši ir ļoti labs draugs, taču mēs viņu uztveram kā to vienīgo, ar kuru gribētu saistīt savu likteni. Tas ir viens no piemēriem, kas palīdz saprast mūsu pasaules iluzoritāti.
Un, protams, ne tikai sūfisms, bet arī jebkuri citi garīgi strāvojumi uz Zemes ved uz to, lai sagrautu ilūziju pasauli. Ilūziju pasaules sagraušana nepieciešama tamdēļ, lai mēs ieraudzītu realitāti tādu, kāda tā ir. Un šī realitāte sākas ar reālu sevis uztveri. Kas, patiešām, no vienas puses, ir pilnīgi pašsaprotami, bet, no citas – praktiski nereāli nepraktizējošiem cilvēkiem. Jo uz jautājumu, nu uzdodiet to sev paši: «kas es esmu?», jūs varat pateikt, ka esat sieviete vai vīrietis, krievs, latvietis, ķīnietis vai japānis… Taču kas jūs esat? Mēs raksturojam sevi, pašidentificējoties ar to sabiedrību, nacionalitāti, kastas piederību, naudas daudzumu, materiālo stāvokli, sociālo statusu, ģimenes stāvokli, kas iespiedies mūsos. Bet pie tā visa, tas neesat jūs. Tas ir tas, ar ko mēs ar jums esam apauguši mūsu tapšanas procesā, bet tomēr tie neesam mēs. Taču saprašana par to, kas mēs patiesībā esam – ir paslēpta no mums zem to šķēršļu, to putekļu plīvura, kas izveidojies mūsos komunikācijas procesā ar pasauli.
Un, dabiski, tā kā pati lielākā ilūzija – tā ir ilūzija, ka mēs pazīstam paši sevi, no šīs ilūzijas izriet visas pārējās ilūzijas.
Fotogrāfijas no pagājušā “Sūfiju sarunu vakara”>>
| Jautājums: Rūmī ir dzejolis, kur izslāpušais meklē ūdens malku un ūdens meklē izslāpušo, lai tiktu izdzerts. Paskaidrojiet, lūdzu, tā slēpto nozīmi. |
Skolotāja atbilde: Visi Rūmī izteikumi ir izcili, tāpēc viņš arī ir ne tikai savas paaudzes meistars, bet tariku un garīgā ceļa pasaules mēroga meistars. Pēc tikšanās ar Šamsu, pateicoties mīlestībai, viņā norisinājās ārkārtīgi spēcīga iekšēja pārvērtība.
Viņš teica, ka «es nekad nebiju domājis, ka Dievs arī mūs ļoti vēlējās». T. i., pastāv priekšstats par to, ka parasti mēs meklējam. Nav svarīgi ko – mīlestību, jo tā arī ir Dievs, augstsirdību, piedošanu, draudzīgumu, pieņemšanu, skaistumu. Un nekad prātā neienāk doma par to, ka tā pati mīlestība, tas pats skaistums, tā pati pilnība tieši tāpat meklē arī mūs.
Rūmī ar šo līdzību saka, ka mēs visi uz Zemes dzīvojam pēc principa, ko nosaka divi likumi: savstarpēja pievilkšanās, t. i. , radniecīgie pievelkas, un tajā pašā laikā pievelkas arī pretmeti. No vienas puses, tie it kā runā viens otram pretī, no citas puses, tieši tie dod pilnu ainu par to, kas notiek mūsu pasaulē. Ar šiem vārdiem Rūmī teic, ka Dievs ir kaut kur debesīs, Viņš ir klātesošs enģeliskas dabas pasaulēs, un tajā pašā laikā viss tas, ko mēs redzam uz Zemes un kas ir mūsos, arī ir Dieva pārstāvēts. Dieva pozīcija – tā ir mūsu sirds, mūsu ticības, mūsu uzskatu, mūsu spējas piedot un spējas darīt labu pozīcija, mūsu devība, mūsu rīcība, kas nāk no sirds. Un, tāpat kā piliens alkst pēc okeāna, okeāns vēlas pilienu. T. i., šeit darbojas radniecīgā princips. Kad mūsos rodas patiess stimuls tiekties uz pilnību, mūs pievelk dievišķīguma magnēts. Darot labus darbus uz Zemes, mēs tajā pašā laikā tuvojamies tiem debesu plāniem, kuri pastāv tālu no Zemes. Taču vienlaikus ir izpratne par to, ka ne mēs meklējam to, kas mums nav sasniedzams, bet, ka tas ir abpusējs process. Tas ir tas, par ko hadīsās rakstīts: «kad mēs speram soli Dievam pretī, Dievs sper simts soļus pretī mums». Dievs ir klāt katrā mūsu elpas vilcienā.
Rūmī šajā dzejolī dod skaidrojumu vai izpratni par to, ka dievišķās pasaules apjausma un dievišķās dabas apjausma, tās pašas mīlestības apjausma, nav izdomājums, bet gan reālas darbības, kuras mēs ar jums dzīvē veicam, attiecīgi virzoties vai nu prom no Dieva, vai pie Dieva. Tas, kam ar jums jānotiek, lai tas notiek – ļaujiet tam notikt. Ja Dievs un jūsu sirds liek mīlēt, to ir vēlējies Dievs, un mēs varam no tā baidīties, mēs varam tam pretoties, mēs varam baidīties no sāpēm, mēs varam baidīties vilties – taču Dievs to ir vēlējies. Attiecīgi, mēs vienalga to dzīvē saņemsim. Kad Dievs vēlas un jūs vēlaties – jūs ejat ar Dievu vienā plūsmā. Bet, ja Dievs vēlas un mēs pretojamies, tad, protams, mēs paužam nepaklausību un uzraujamies uz Dieva otro izpausmi – uz Viņa dusmām, kas ir mūsu rīcības rezultāts. Runa ir par to, ka ceļa izzināšana, Dievišķā apjēgums ir saistīts ar to, kas mūs vada. Un tāpēc, ja mēs kaut ko savā dzīvē meklējam, izejot no meklēšanas pozīcijas, kas ir Gaismas nosacīta, mēs Gaismu arī rodam. Ja mēs to meklējam, izejot no kāda navsa aspekta (no naudas, ambīciju un slavas aspekta), mēs to arī atradīsim, mēs to beigās arī saņemsim, bet tas nebūs Dievs.
Fotogrāfijas no pagājušā “Sūfiju sarunu vakara”>>
| Jautājums: Kad mēs šodien lasījām dzeju, viena meitene teica, ka bija pārāk maz laika, lai saprastu par ko tā ir. Viens dzejolis bijis īpaši grūti uztverams, kur Rūmī saka: «viedoklis ir zemāk par zināšanu, bet zināšana ir zemāk par realitāti». Kas ir viedoklis, kas ir informētība un erudīcija, kas ir zināšana un kas ir realitāte? |
Skolotāja atbilde: Sāksim no beigām, ka taisnību ir daudz, bet patiesība viena. Un tajā pašā laikā, jau atkal no mūsu pašu pieredzes, no konkrētām izlasītām grāmatām, satiekoties ar konkrētiem cilvēkiem, no konkrētas sakarsmes, mēs lieliski saprotam, ka it kā visi runā par vienu un to pašu, taču mūsu prāts to uztver kā kaut ko atšķirīgu.
Ņemsim kaut vai elementārus piemērus: budisms neatbalsta mīlestību starp sievieti un vīrieti, jo tā ved pie bremzēšanas budisma praktiku un tariku praktizēšanā, esot uz ceļa. Budismā būtiska ir līdzcietība, bet līdzcietība un mīlestība starp vīrieti un sievieti – ir divas absolūti dažādas lietas. Savukārt sūfismā nepieciešamais nosacījums, lai vispar nonāktu uz ceļa un to veiktu, ir mīlestība.
Atcerieties, ir brīnišķīga līdzība: kad kāds zinošs cilvēks apstaigāja vairākas budistu, hinduistu tempļu dargas un izdzirdēja, ka vienā vietā dzīvo sūfijs – dervīšs, Skolotājs, Meistars – un tur gluži vai katrs otrais gūst apjausmu par Dievu, viņš atnāca un teica:
– Lūk, ko es zinu: traktātus zinu, zikrus zinu, radību praktiku pazīstu, retrītus ievēroju, gaļu neēdu, budistu mantras visas no galvas dziedu, hinduistu vēdas visas esmu no galvas iemācījies…
– Nu, un ko tu gribi no manis?
– Nuja, es vēlos, lai jūs mani beidzot aizvestu līdz tam punktam.
– Bet vai tu kaut reizi dzīvē esi bijis iemīlējies?
– Nē, kam man tas, ir tik daudz darāmā, bet jūs man te stāstāt par iemīlēšanos.
– Ej, iemīlies, un atnāc pēc tam.
Un, tā kā mēs ar jums runājam Rūmī kontekstā, Rūmī nekad nebūtu kļuvis par Rūmī, ja viņš nebūtu iemīlējis, nebūtu piedzīvojis sirds reibuma stāvokli un mīlestību.
Tāpēc patiesība ir viena, bet katrs, pat no šeit klātesošajiem, uztvers to no savas pozīcijas, no savu zināšanu pozīcijas. T. i., katrs uzskata, ka viņš zina. Bet zināt un apzināties – tās ir divas dažādas lietas.
Zināšana ir: a) dzīves pieredze; b) informācija, kuru esam saņēmuši; c) prāta sintēze, balstoties uz šīm divām izejas pozīcijām. T. i., to «kompotu», kurš sintēzes rezultātā ir sanācis, cilvēks uztver kā zināšanu. Jo katrs dzird to, ko viņš dzird, un katrs redz to, ko viņš redz.
Cits moments: cik lielā mērā mūsu dzīvē ir klātesoša nepieciešamība pēc dziļuma vai tā vai cita savas esības aspekta izprašanas. Vai tā būtu ģimene, vai tā būtu mīlestība, vai tā būtu nauda. Dabiski, jūs tad izmantojat tos vai citus zināšanu avotus, tās vai citas praktikas un uzskatāt, ka jūs zināt. Bet patiesībā, kaut ko jūs zināt, bet kaut kas paliek jums apslēpts (atcerieties, pastāv likums – ir atklātais un ir slēptais). Tātad: jums ir zināšana, bet jums nav realitātes. Turklāt katrs no mums ir domājošs, analizējošs cilvēks, kuram ir savs skatpunkts, savs viedoklis par notiekošo.
Un, dabiski, iznāk, ka viedoklis ir absolūti subjektīvs, to veido cilvēka personība. Lūk, tā nu iznāk, ka vispirms ir viedoklis, pēc tam zināšana, bet aiz zināšanas ir aplēpta patiesība.
Fotogrāfijas no pagājušā “Sūfiju sarunu vakara”>>
30.10.2011
| Jautājums:Sūfiji iepazīstas ar visām reliģijām. Jūs dodat zināšanas par jogu, tantru un budismu, un, kad mēs studējām “21 pamācību prāta treniņam budismā”, tur bija “Praktizē līdzsvaru!”, t. i. emocijas aizsedz mums skatu uz cilvēku rīcību, un pēdējajā lekcijā (jau par sūfismu), bija tas pats – ka emocijas mūs sadedzina, bet jūtas, tās ir daudz dziļākas. Bet kā gan reālajā dzīvē lai atšķir – emocijas no jūtām? |
Skolotāja atbilde: Vispirms, jāsauc lietas savos vārdos, un tiklīdz mēs sākam atdalīt patieso no nepatiesā, vienkārši nosaucot savus stāvokļus vārdos, kuri tiešām apzīmē to, kā dotajā brīdī jūtamies, nevis dēvējam tos tā, kā izdomājis mūsu prāts, – mēs jau izdarām pirmo soli uz spēju atšķirt emocijas no jūtām.
Otrkārt, jūs paši labi zināt, ka mēs visi esam impulsīvi, emocionāli, jo mēs, paldies Dievam, visi esam dzīvi un nekas mums nav svešs. Mēs ar jums par to runājām, ka grēku nav– tie vienkārši ir slēpti tikumi; nav tumsas – ir gaismas neesamība. Dabiski, emociju gadījumā vienmēr ir iespēja pārslēgties, un nav svarīgi, ar kādu paņēmienu, piemēram, ar elpošanas vingrinājumiem. Pieņemsim, jūs dusmās skraidāt pa dzīvokli, jo jums samazināja algu vai atkal kāpušas benzīna cenas, – iegājāt dušā, paelpojāt, izgājāt svaigā gaisā vai paklausījāties mūziku, un dusmu emocija izgaisa – tā pārslēdzās. Protams, ja neesam totāli pārņemti – kā kaislē, skumjās vai bailēs –, mēs spējam emocijas pārslēgt.
Bet jūtas – tās ir daudz dziļākas un statiskākas, t. i. tās vairāk ietiecas mūsos – attiecīgi tieši jūtām piemīt spēja mūs pārveidot, tāpēc sūfismā ir tāds labs jēdziens, ar ko mēs ar jums sastopamies it visur, proti, prāta reibums un sirds reibums. Prāta reibums pāries, toties sirds reibums atstās jūsos to pārdzīvojuma pieredzi, ko ne ar ko nevar salīdzināt. Mēs taču emociju pārņemti varam nodomāt vai uzskatīt, ka vairs nemīlam šo cilvēku – viņš mūs tā sāpinājis, tomēr, neskatoties uz to, paiet kāds laika sprīdis un mēs saprotam, ka viņš mums ir pats tuvākais cilvēks šai dzīvē, kaut viņš, lūk, ir tāds, kāds ir, tomēr vistuvākais. Tātad iznāk, ka pirmā bija aizkaitinājuma emocija, bet mīlestības jūtas ļāva mums iziet no situācijas kā uzvarētājam. Taču, ja, aizkaitinājuma pārņemts, tu pēc laika vienalga domā: “viss, labāk būtu aizgājis un ardievu” – tad pienācis laiks aizdomāties, ko gan tu patiesībā jūti pret šo cilvēku.
Fotogrāfijas no pagājušā “Sūfiju sarunu vakara”>>
| Jautājums: Sūfiju dzejā bieži tiek apdziedāts vīns un reibums. Ko šie jēdzieni nozīmē? |
Skolotāja atbilde: Jēdziens «vīns» saistās ar dievišķā jēdzienu vai precīzāk ar jebkādu iespaidu vai pārdzīvojumu mūsos. Katru dienu mēs ar jums redzam saullēktu un saulrietu, katru dienu mēs dzirdam mūsu bērnu smieklus, katru dienu mēs redzam mūsu mīļo cilvēku acis. Tomēr katrā mūsu dzīves brīdī tas mūs skar citādi. Kad mēs lūkojamies uz to, kas ir mums visapkārt, un mūsu sirdis pildās ar aizkustinājuma, apbrīnas, lepnuma, līdzcietības, žēlsirdības un prieka jūtām – tas arī ir dievišķais vīns, šis ir stāvoklis – vīns, ko mēs izjūtam. Dabiski, sūfiju dzejā, Omāram Haijāmam, Saadī, tam ir alegoriska nozīme. Tāpēc reibuma stāvoklis – tas ir mūsu prāta izmainīts stāvoklis, ko jogi un tantristi sasniedz ar ilgstošām sanjasām un vingrinājumiem. Sūfiji uzskata, ka katram no mums dzīvē ir viss nepieciešamais, lai piedzīvotu pārvērtību. Vienkārši vajag izmainīt rakursu, vajag skatīties nevis ar skaidru, pragmatisku prātu, bet gan ar bērna prātu. Ar prātu, kas mums, rietumniekiem, asociējas ar “iereibuša cilvēka” prātu. Un tad to, ko mēs redzam, mēs ieraugām pavisam citā krāšņumā.
Fotogrāfijas no pagājušā “Sūfiju sarunu vakara”>>
| Jautājums: Piedzimšana un nāve – vai tas ir viens un tas pats, vai nav? |
Skolotāja atbilde: Mums tieši divas pēdējās lekcijas bija par to, tas ir ļoti ietilpīgs jautājums, un vienīgais, ko tagad varu pateikt, – tas nav viens un tas pats. Tās ir vienas un tās pašas medaļas divas puses jeb atrodas divos absolūti dažādos punktos mūsu atrašanās brīdī uz Zemes. Ja kādu tas interesē, pieejiet pie puišiem no tekes un palūdziet, lai ieraksta jums mūsu pēdējo lekciju par nāvi.
Fotogrāfijas no pagājušā “Sūfiju sarunu vakara”>>
| Jautājums: Sakiet, mēs taču šeit pamatā esam pareizticīgie, vismaz daudzi. Sūfisms un pareizticība, vai savstarpēji netraucē, vai nav pretrunā – vai pareizticīgs cilvēks var praktizēt sūfismu? |
Skolotāja atbilde: Pirmkārt, mēs runājām, ka sūfiji nešķiro pēc ticības. Jūs varat būt katoļi, varat būt budisti, jūs varat būt tantristi. Par ko gribat būt – tas arī būsiet; galvenais, vai jūs esat patiesi garīgi vai tēlojat garīgumu, tā arī visa atšķirība. Dabiski, ja mēs runājam no sūfisma praktiku pozīcijas, sūfisms nav pretrunā ar pareizticību, tāpēc ka visi garīgie principi ir vienādi. Ibn Arabī veica milzīgu pētījumu, lai eiropiešiem pamatoti parādītu viņu līdzību, viņš sarakstījis apjomīgus garīgus traktātus, kas ir pieejami visā pasaulē. Viens no viņa darbiem saucas “Kristiešu sūfisms” jeb “Kristiešu misticisms”, tas balstīts kristietības un sūfisma apvienojumā. Nav nekādu pretrunu. Ja esat īsteni pareizticīgs un grēksūdzē pastāstīsiet savam mācītājam, ka dziedat zikru, es domāju, ka, ja mācītājs būs īsteni ticīgs, viņš palūgs jums izdarīt izvēli par labu vienai vai otrai ticībai, tāpēc ka uz diviem krēsliem sēdēt nav īpaši ērti. Ja tas būs vidusmēra garīdznieks, viņš pakļaus jūs anafēmai vai kādam citam garīgam sodam. Taču, atnākot šurp vai nākot šurp bieži, neviens jums nejautās, pie kādas reliģijas piederat, to var novērot visur sūfiju ordeņos, mēs redzam, ka pat karaliskās dzimtas angļi, ļoti daudz katoļu kristiešu, ļoti daudz indiešu svētceļojuma laikā apmeklē Čištī ordeni Adžmirā. Arī tur neviens nejautā, kas esat, no kurienes – tur pats galvenais ir, lai jūs zinātu, kāpēc esat turp devušies. Neviens nevaicā, kāda jums ticība. Tieši to pašu nejautā Mevlevī ordenī. Protams, kaut kādu praktiku procesa laikā jums iekšienē var nobriest dilemma, kas jūs īsti esat – tas vai šis. Bet tad tas ir jūsu personiskais jautājums, kas jārisina individuāli, nevis vispārināti.
Fotogrāfijas no pagājušā “Sūfiju sarunu vakara”>>
| Jautājums: Mēs bieži sastopamies ar jēdzieniem bailes no Dieva un mīlestība. Kā dzīvē savienot un savīt kopā šos jēdzienus – bailes Dieva priekšā un mīlestība uz Dievu? |
Hamida Čištī atbilde: Ir divu veidu bailes. Pirmās – instinktīvās, ka mūs kāds nogalinās, aplaupīs, un otrās – zaudēt savu mīlestību. Visos reliģiskajos tekstos tiek runāts par Dieva mīlestību. Korānā teikts, ka, ja jūs izdarīsiet vienu soli uz Manu pusi, Es izdarīšu simts soļus jums pretī. Un, ja jūs ejat uz Dievu aiz bailēm nokļūt ellē, jūs Dievu nemīlat. Jums jāmīl Dievs bez nosacījumiem, tā, kā jūs mīlat savu bērnu. Kas vieno šos divus jēdzienus, bailes un mīlestību? Tas, ka jums jāmīl Iemīļotais, bet jābaidās no tā, kas var notikt, ja jūs zaudēsiet šo mīlestību.
Fotogrāfijas no pagājušā “Sūfiju sarunu vakara”>>
| Jautājums: Pastāv viedoklis, ka Dievs ir devis praktiski visu, bet kāpēc cilvēki cik spēka vairās no Sātana, ja Dievs ir to radījis? |
Hamida Čištī atbilde: Ļoti labs jautājums. Kāpēc gan pastāv velns jeb Sātans? Tāpēc ka Dievs mūs ļoti mīl. Un Viņš atstāja Sātanu šai pasaulē, lai mūs pārbaudītu. Jā, Sātans ir Dieva radība, bet viņš pārbauda cilvēku jūtas pret Dievu. Tas ir, Dievs tādā veidā redz, kurš viņu patiesi mīl un kurš dzenas pēc materiālā. Tādi cilvēki, viņi seko Sātanam. Visi taču atceras stāstu par Ādamu un Ievu. Kāpēc Ādamu izdzina, tāpēc ka viņš paklausīja Ievu, kurai Sātans piedāvāja apēst ābolu. Sātans bija uzticīgs kalps, Dieva vergs. Viņš izpildīja visu, ko Dievs viņam pavēlēja. Bet viņš nespēja izpildīt Dieva pēdējo norādījumu, kad Dievs viņam vēlēja liekt ceļus Ādama priekšā. Sātans teica: “Kā es varu, es taču esmu Tavs vergs? Kas Ādams tāds ir?” Bet Dievs viņam uz to atbildēja: “Tu neesi uzticīgs kalps, tu neklausi manām pavēlēm.” Un viņš viņu izdzina. Tā eņģelis kļuva par kritušo eņģeli.
Sūfismā pastāv vēl viena versija, dažiem Garīgiem Skolotājiem, kuri pamato to tā, ka Sātans tik ļoti mīlēja Dievu, ka mīlestība uz Dievu neļāva viņam būt objektīvam, viņš nespēja saprast, kā var zemoties kāda cita priekšā. Un, kad Dievs radīja šo pasauli, nav svarīgi vai saucam to par absolūtu, nirvānu, mēs visi ar jums runājam par vienu un to pašu, Viņš radīja esamības dualitāti. Mums ir gaisma un ir tumsa, ir dzimšana un ir nāve. Mums ir mīlestība un naids. Mums ir vecums un jaunība. Mēs visi, visi bez izņēmuma, lai arī pēc kā esam nākuši uz šīs Zemes, atrodamies esamības dualitātē. Un Dievam vajadzēja ar kaut ko līdzsvarot mūsu atrašanos uz Zemes. Un, pēc vienas no versijām, Sātans uzņēmās šo lomu un kļuva par kritušo eņģeli, un izdarīja apzinātu kritienu (ir tāds jēdziens), apzinātu kritienu tādēļ, lai mēs ar jums šeit varētu attīstīties. Citādi, kā teica Hamids, būtu tikai zikrs, mīlestība un mēs atrastos pastāvīgas nirvānas stāvoklī. Saprotiet, ja visu laiku mēs ēstu tikai saldo ēdienu, mums galu galā kļūtu no tā slikti vai mēs nemaz nesaprastu, ka tas ir saldais ēdiens. Un šī kontrasta pozīcija ir nepieciešama, lai mūsos izkaltos patiesais. Tas ir kā tēraudam rūdoties, vispirms maksimāli karsta uguns, pēc tam maksimāli auksts ūdens. Tāda arī ir mūsu atrašanās uz Zemes. Šai sakarā ir īsa sūfiju līdzība: Satikās Labs un Ļauns. Un Labs saka: “Ļaunam, ak Dievs, paskaties, cik tu esi briesmīgs. Šie nabaga ļaudis, viņi tā cieš uz šīs Zemes, viņiem pastāvīgi trūkst naudas, viņi slimo, viņi dzemdē mokās, viņus pamet sievas, vispār vienas vienīgas šausmas. Kā tev, Ļaunum, nav kauna! Viņiem ir tik grūti, un tu vēl te pa kājām maisies.” Bet Ļaunums saka: “Paklausies, Labais, paskaties uz šo dzīvi, ja nebūtu manis, kurš gan atcerētos par tevi?” Tāpēc – tā ir mūsu Zemes dzīves nepieciešamība.
Fotogrāfijas no pagājušā “Sūfiju sarunu vakara”>>
| Jautājums: Vai ikkatrs ceļš ved pie Dieva?Un jautājums par zaudējuma situācijām – vai cilvēkam ir iespēja pašam tās izprast un iziet no strupceļa, un vai apkārtējiem, ja viņiem ir tāda iespēja, vai viņiem ir šim cilvēkam jāpalīdz? |
Skolotāja atbilde: Pirmām kārtām, nav cita dieva, tik Dievs, un tāpēc jebkurā gadījumā visi Ceļi ved pie Dieva. Agrāk vai vēlāk. Vienīgi mēs varam izvēlēties – vai nu taisno Ceļu vai staigāt pa labirintiem. T. i., mēs varam izzināt mīlestību, izjūtot naidu, vai mēs varam mīlēt uzreiz, tas ir atkarīgs no mūsu apziņas individualitātes un no pieredzes, kura ir nepieciešama mūsu dvēselei. Tāpēc, mēs daudz par to esam runājuši, tie paši sūfiji, kaut arī tas nav pareizs priekšstats, mēs runājām par dervīšiem, – noliedz materiālo plānu. Hamids apstiprinās, ka sūfisms atbalsta naudas pelnīšanu, pelniet miljonus, brauciet ar leksusiem. Bet tikai neaizmirstiet, kurš jums šo naudu ir devis. Neaizmirstiet par devību, došanu un palīdzību tuvākajiem. Šeit nav nekādu ierobežojumu.
Sūfismā ir uzskats, ka mums veicami četri ceļi: Ceļš no Dieva, Ceļš pie Dieva, Ceļš ar Dievu un atkal Ceļš pie Dieva. Un, kad esam nonākuši strupceļā, jo, protams, ir tādas situācijas, jāatceras, ka mums tiek dots pēc mūsu spēkiem. Tāpēc principā nepastāv strupceļš kā tāds bezizejas nozīmē. Ir situācijas, ar kurām mēs varam tikt galā paši, taču mēs esam atnākuši uz šo pasauli un dzīvojam starp citiem cilvēkiem, tāpēc ļaujiet cilvēkiem izpaust savu mīlestību pret jums, savu līdzcietību. Sūfismā spēja dalīties ar savām sāpēm vai savu problēmu ar citu cilvēku tiek uzskatīta par spēku, nevis vājumu. Tādējādi jūs iznesat problēmu ārpusē un dodat iespēju citiem palīdzēt to risināt, nevis slīgstat neizpratnē un bezcerībā, kad sāp. Mums tak sāp, mēs tak esam dzīvi. Ir ļoti daudz tādu sāpīgu situāciju. Tas nav mūsu vājums, ka mēs savā dzīvē kaut ko pārdzīvojam, tā ir mūsu pieredze. Un pieredze, diemžēl, mēdz būt dažāda. Tāpēc sūfisms atbalsta griešanos pēc palīdzības. Atbalsta savstarpēju izpalīdzību, pleca sajūtu un mīlestību.
