“Ir dvēsele, kurā arī jāmeklē sava būtība. Meklē dārgumu, paslēptu ķermeņa kalnā. Ak, klīstošais draugs mans, meklē cik spēka. Taču meklē ne ārpusē, bet sevī pašā.”

Mavlāna Dželāluddīns Muhammeds Rūmī

(1207-1273)

Neviens sūfiju mistiķis nav tik labi pazīstams Rietumos kā Mavlāna Dželāluddīns Rūmī. Viņš ir sacerējis tūkstošiem dzejoļu. Viņa vārdi sasniedza un turpina sasniegt visattālākos pasaules nostūrus. Izcils sūfiju dzejnieks mistiķis, pasaules literatūras klasiķis, viņa daiļrade, it īpaši viņa daudzsējumu darbs “Masnavī”, tiek uzskatīts ne tikai par mūsdienīgu poētisku sacerējumu, bet arī par sava veida sūfisma enciklopēdiju.

Rūmī piedzima ievērojama teologa ģimenē Balhas pilsētā, senā persiešu kultūras centrā, 1207. gada 30. septembrī. Rūmī tēvs, Bahāaddīns Veleds, bija ievērojams teologs, dēvēts par “Gudrajo sultānu”. Viņa māte bija emīra Balha Riknuddīna meita, Mumine Hatuna.
Kad Rūmī vēl bija mazs, tēvam radās sarežģījumi attiecībās ar galma teologu Fahruddīnu Razī, niknu sūfisma ienaidnieku, un 1215. gadā viņš, izmantojot par aizsegu svētceļojumu uz Meku, ar visu ģimeni pameta Balhu. Tomēr vairāki pētnieki uzskata, ka īstais aizceļošanas iemesls bija mongoļu tatāru iebrukums.
Viņu ceļš veda caur Nišāpūru, kur notika tikšanās ar Atāru. Sarunas beigās Atārs, norādot uz Rūmī, teica: “Nav aiz kalniem tas laiks, kad tavs dēls iedegs uguni sirdīs, kas skumst par pasauli.” Visu savu mūžu Rūmī nešķīrās no Atāra dāvātās “Noslēpumu grāmatas”, nemitīgi to pārlasīdams un griezdamies pie tās prieka un skumju brīžos, rodot tajā atbildes uz viņu tirdošajām šaubām un mierinājumu skumjās.

1228. gadā ģimene pārcēlās uz Konju, Seldžuku impērijas galvaspilsētu, kur pēc trīs gadiem, pēc tēva nāves, Rūmī ieņēma viņa vietu par pasniedzēju medresē. Viņa iesaistīšana sūfismā, kas sākās tēva vadībā, turpinājās Burhanaddīna Muhakkika at Tarmīzī, arī bēgļa no Balhas, aizgādnībā. Šī garīgā mācība ilga gandrīz desmit gadus, bet neizmainīja Rūmī būtību, un viņš palika visu cienīts pasniedzējs medresē un sludinātājs mošejā, pulcinādams un apmācīdams lielu skaitu klausītāju un skolnieku. Viņš kļuva par sultanāta pilnvaroto jurisprudences jautājumos, un ar viņa viedokli rēķinājās visu slāņu ļaudis. Viņš ar ģimeni dzīvoja pārticībā un labklājībā, bet pats nebija apmierināts ar savu zināšanu un sapratnes līmeni. Viņā modās kaislība uz misticismu, kas prasījās tikt izpausta, lai, izlauzusies brīvībā, aptvertu visu universu.

Viņa dzīves līdzeno un mierīgo plūdumu izmainīja tikšanās ar klejojošu dervīšu, vārdā Šamsuddīns no Tebrīzas. Pēc saskarsmes ar viņu, Rūmī dzīve negaidīti krasi izmainījās, pārvēršot viņu no noteikta pārbaudītu vērtību ceļagājēja maigā sapņotājā, kurš ietērpj savu redzējumu iedvesmojošos persiešu poēzijas tēlos. Šamsa ietekme uz Dželāluddīnu bija tik milzīga un tik ļoti pārvērta visu viņa dzīvi, ka Rūmī murīdi pret dervīšu noorganizēja sazvērestību. Viņš pazuda tikpat noslēpumaini, kā bija parādījies, ārkārtīgi sarūgtinot Rūmī. Patiesībā murīdi viņu nogalināja, gribēdami izdabāt vienam no Dželāluddīna dēliem.

Šī saskarsme atbrīvoja Rūmī radošos spēkus un izveda viņu uz jauna mistiskās izziņas Ceļa, kura nosaukums izriet no Mavlānas titula (“mūsu skolotājs”), ko devis tā dibinātājs. Tā radās Mevlevī dervīšu ordenis (jeb Mevlevīja), Rietumos pazīstams kā “virpuļojošo dervīšu brālība”, kas kā pastāvīga organizācija sāka veidoties uzreiz pēc Rūmī nāves.

Mavlāna, raksturodams savu dzīvi ar vārdiem “es aizdegos, degu un sadegu”, aizgāja no dzīves svētdienā, 1273. gada 17. decembrī un tika apglabāts līdzās savam tēvam mauzolejā. Mavlāna pieņēma nāves dienu kā atdzimšanas dienu, jo pēc nāves viņu gaidīja tikšanās ar mīļoto, ar Dievu. Viņš neticēja nāvei kā izzušanai, nāve viņam bija dzīves turpinājums citā kvalitātē, vienotībā ar savu pirmsākumu Tengri, tāpēc viņš piekodināja saviem sekotājiem un skolniekiem neliet par viņu asaras:

“Pēc nāves nemeklējiet kapu uz zemes. Mūsu kaps ir apgaismoto dvēselē.”

Rūmī atstāto mantojumu nevar salīdzināt ne ar ko. Tas, ko sūfisma labā ir darījis Rūmī, ir unikāli visas cilvēces vēstures garumā. Bija Atārs, Gazalī un Bajazīds; daudz bija Rūmī priekšgājēju, viņi atstāja savu mantojumu. Taču Rūmī sistematizēja zināšanas un ieviesa misticismā jaunu pieeju zināšanu tālāk nodošanai, kā arī skaidroja šo pieeju. Viņš deva aprakstu, izskaidroja katru tarikāta soli. Šādu sintēzi pirms Rūmī vēl neviens nebija veicis. Viņš ir devis cilvēkiem dzīvu sistēmu, kopš tā laika cilvēce ir nodzīvojusi jau astoņsimt gadus – bet Rūmī mācība kā bija patiesa, tā patiesa arī ir palikusi.

——————————————————————————————————————-
Avoti:
Dž. S. Trimingems. “Sūfiju ordeņi islāmā”
Лео Яковлев. “Суфии: восхождение к Истине”
Idrīss Šāhs. “Sūfiji”