Рубрика: Publikācijas

Рубрики
Notikumi Publikācijas Uncategorized @lv Без категории

Sheb-i Arus

[vc_row][vc_column width=»1/1″][vc_row_inner][vc_column_inner][vc_column_text]Pēc manas nāves nemeklējiet mani zemē,
Meklējiet apskaidrotu cilvēku sirdīs.
 

Dželāladdīns Rūmī… Viņš izdarīja savu pirmo ieelpu, pagodinot šo pasauli ar savu ierašanos, tas notika pirms daudziem gadiem Balhā, un tad jau viņš bija gatavs savai pēdējai izelpai Konjā. Viņam nolikto ieelpu un izelpu skaits, kas mērāms ar svētību, mīlestību un ticību, bija izsīcis. Rūmī griba jau tiecās uz citu pasauli.

“Mana vieta – kur nav vietas, mana zīme – bez nozīmes,
Ne es dvēsele, ne miesa, tomēr – mīļotajam gan es!
Divumu es pārvarējis, abas pasaules man – viena,
Vienu minu, Vienu zinu, saucu: dodiet Vienu man! – es,
Viņš – mans pēdējais un pirmais, Viņš – mans iekšums, Viņš – mans ārums,
Tikai: jā Hū! – un: jā man Hū! vislaik manās ausīs skanēs…”

(Uldis Bērziņš)

Brīdī, kad sarkanā saules lode pieskārās Tekeli kalnu virsotnēm, šo pasauli pameta Konjas medreses pārzinis Dželāladdīns Rūmī, Kungsmūsu (Mevlāna).

Bet uz mūžīgiem laikiem kopā ar cilvēci paliks “Masnavī-je Manavī”, “Fihi Ma Fihi” (“Tajā ir, kas tajā ir”) autors, sūfiju tarikāta Mevlevīja iedvesmotājs, dzejnieks, domātājs, viedais no viedajiem, kas dzīvos, kamēr vien pastāvēs cilvēce, un aizvien no jauna atdzims reizē ar nākamām paaudzēm – Dželāladdīns Muhammads Rūmī.

Tikšanās diena ar Mīļoto

Rūmī uzskatīja, ka zemes dzīves beigas ir garīga pārdzimšana un īstā esamība: cilvēks pirms ierašanās šajā pasaulē ir laimīgs, jo viņa gars ir brīvs, bet piedzimstot viņš kļūst par sava ķermeņa ķīlnieku. Viņš ticēja, ka dvēsele aiziešanas brīdī atbrīvojas no zemes važām un atkal savienojas ar Mīļoto, esamības Radītāju. Tā kā pāreja uz citu pasauli pēc būtības ir tikšanās ar Visaugstāko un Mūžīgās dzīves sākums, no tās nav vērts baidīties. Tāpēc Rūmī nāves dienu sauca par Sheb-i Arus, kas tulkojumā nozīmē “kāzu diena” jeb “Tikšanās diena ar Mīļoto”. Un novēlēja draugiem neskumt pēc viņa aiziešanas.

 Dienā, kad nomiršu, nelauziet rokas,
Neraudiet, neskandiniet šķiršanos!
Tā nav šķiršanās, bet tikšanās diena.
Spīdeklis norietēja, vairs neuzlēks,
Grauds, zemē kritis, – zeltin zels!
Kopš tās dienas ir pagājuši gadu simti, bet Dželāladdīna Rūmī mācība turpina izgaismot cilvēku dvēseles un ceļu.

Viņa dzeja runā uz visiem cilvēkiem neatkarīgi no laikmeta, kultūras un ticības. Un tās ietekme saglabāsies, kamēr vien dzims cilvēku paaudzes. “Ja visas tautas iztulkos savā valodā un izlasīs Mevlānas darbus, pasaulē vairs nebūs ne naida, ne karu, ne atriebības.” (I. Meļikofs)

Mevlānas novēlējumi, kas, nesot sevī vieduma graudu, tiecas sēt cilvēku starpā mīlestību, mieru un sapratni, mūsdienās iegūst jo īpašu jēgu un apgaismo ikviena dzīves ceļu, sniedzot mieru un harmoniju.

Šogad, pēc Dieva gribas, mēs 2021. gada 16. decembrī veicām tiešsaistes translāciju no Semas ceremonijas Rīgā un kopīgā tiecībā un siržu vienotībā godinājām Lielo Viedo, Dželāladdīnu Muhammadu Rūmi.

Ar mīlestību
Mevlevī ordenis Rīgā

Avoti:
U. Bērziņš. JG 293
R. Fišs, Š. Džāns, atvērtās piekļuves materiāli.
[/vc_column_text][/vc_column_inner][/vc_row_inner][vc_row_inner][vc_column_inner][us_image_slider ids=»3302,3299,3305″][/vc_column_inner][/vc_row_inner][/vc_column][/vc_row]

Рубрики
Notikumi Publikācijas

Koncerts “Pieskāriens” — 19.08.2021

[vc_row][vc_column][vc_column_text]Šajā brīnumainajā vasaras vakarā zvaigžņu lietus nojausmās ikviena klausītāja sirdi skars lieliskā Cēsu stīgu kvarteta sniegums. Programmā akadēmiskā un vieglā žanra mūzika.

Cēsu stīgu kvartets izveidojies 1997. gadā un ir sniedzis koncertus daudzās Latvijas pilsētās. 2001. gadā CSK dalībnieki uzsāk studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, un kopš 2003. gada visi tā dalībnieki var lepoties ar profesionālā mākslas maģistra grādu. Līdztekus koncertdarbībai CSK aktīvi strādā pie repertuāra paplašināšanas, un ne vienmēr akadēmiskās mūzikas virzienā.

Kvarteta dalībnieki:

ILZE PETROVSKA. Labākā Vidzemes čelliste, Vidzemes kamerorķestra čellu grupas koncertmeistare, vada čellu klasi Alfr. Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā, kā arī J. Norviļa Madonas mūzikas skolā.

FIONA VILNĪTE. Vidzemes kamerorķestra II vijoļu grupas koncertmeistare, vada vijoles klasi Cēsu 1. pamatskolā.

AGNIS KRŪZĪTIS. Vidzemes kamerorķestra altu grupas koncertmeistars, vada vijoles klasi Alfr. Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā.

ANDRIS RIEKSTIŅŠ. Starptautiskā konkursa Synfonia Baltica I prēmijas laureāts, vada vijoles klasi Alfr. Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā un Dzērbenes mūzikas skolā, orķestra koncertmeistars J. Norviļa Madonas mūzikas skolā.

Koncerts notiks: 19. augustā plkst. 19.00 Priedaines ielā 46, Rīgā.

Koncerta organizators: biedrība “AUSTRUMU KULTŪRAS CENTRS”

[/vc_column_text][/vc_column][/vc_row]

Рубрики
Notikumi Publikācijas

Svētais mēnesis Ramadāns

[vc_row][vc_column][vc_column_text]Tuvojas svētā mēneša Ramadāna laiks. Šogad Ramadāns sāksies 13. aprīlī un turpināsies līdz 12. maijam. Ramadāns ir brīnumains laikposms visiem īsteni ticīgajiem, tā ir iespēja garīgi bagātināties, gūt iekšējo spēku, attīrīties no visiem sārņiem, kas sakrājušies dvēselē un sirdī. Tā ir vēl viena iespēja spert soli tuvāk Dievam.

Patiesa lūgšana, pārdomas par savu dzīvi un esamības likumiem palīdz iet pa pašpilnveides ceļu un saprast, kurā virzienā aktīvi attīstīties. Šis ir labvēlīgs laiks labiem darbiem, kad, ieklausoties sirds balsī, mēs varam atcerēties par trūcīgajiem un tuvajiem cilvēkiem, kam nepieciešama palīdzīga roka, pat ja viņi ne vienmēr spēj to atzīt. Šis laiks ir labvēlīgs garīgas literatūras lasīšanai un pārdomām par Pravieša vārdiem. Šis ir apzinātas rīcības laiks, kas pirmām kārtām ir noderīgs dvēselei, jo tikai dvēselē glabājas patiesas laimes atslēgas. Galvenais ir ticība tam, ka mēs vienmēr esam Dieva aizbildnībā un ka Viņš mūs noteikti virzīs pa pareizo ceļu un dos mieru. Viņš ir dāvājis mums dzīvību, lai mēs gūtu laimi un gudrību un stiprinātu garu.

Pieņemiet mūsu apsveikumus, iestājoties šim vērtīgajam un svarīgajam posmam. Vēlam jums sajust jaunus, neatkārtojamus Zemes dzīves, laimes, mīlestības un brīnišķīga labuma mirkļus.

 

Ar mīlestību,

Mevlevi ordenis Rīgā[/vc_column_text][/vc_column][/vc_row]

Рубрики
Notikumi Publikācijas

Şeb-i Arus — 17.12.2020

[vc_row][vc_column][vc_column_text]As-salamu aleykum, dārgie draugi!

  1. decembris ir ļoti nozīmīga diena visiem Mevlevī ordeņa dervīšiem Rīgā. Tā ir lielā Skolotāja, dzejnieka, mistiķa un Mevlevījas tarikas iedvesmotāja Dželāladdīna Muhamada Rūmī atceres diena. Viņš aizgāja no dzīves šajā datumā 1273. gadā.

Mevlāna, Kungs mūsu, pieņēma nāves dienu kā atdzimšanas dienu un mūžīgās dzīves turpinājumu. Rūmī ticēja, ka nāves brīdī dvēsele atbrīvojas no nīcīgā zemes ķermeņa važām un atkal savienojas ar savu Mīļoto, tas ir, Radītāju. Viņš neticēja nāvei kā izzušanai, nāve viņam bija dzīves turpinājums citā kvalitātē, vienotībā ar savu pirmavotu.

Tieši tāpēc Mevlānas aiziešanas dienu sauc par Şeb-i Arus, ko var tulkot kā “kāzu diena” jeb “tikšanās diena ar Mīļoto”. Tas ir laiks, kad dvēseles putns aizlido brīvē. Tiem, kuri iet Mevlevī ceļu, Şeb-i Arus ir garīgas tīrības un vienotības, mīlestības un skaistuma svētki. To visu ikkatrā dzīves brīdī Dievs pauž tiem, kas Viņā iemīlējušies.

Kopš tā laika pagājuši jau gandrīz 750 gadi. Svētceļnieki un viesi ik gadu pulcējas Konjā, lai piedalītos Şeb-i Arus svinīgajos pasākumos. Arī mēs, kam Konja ir kļuvusi par otrajām mājām, varbūt pat pirmajām… Šogad, pēc Dieva gribas, mēs Konjā varam pabūt tikai savu siržu vienotā tiecībā, sūtot turp savas domas un gremdējoties dvēseles atmiņās.

Mūsu tikšanās notiks Zoom konferences formātā.

Neapšaubāmi, personiskās saziņas siltumu nevar aizstāt neviena tehnoloģija. Taču, pateicoties un par spīti visam, ēterā izskanēs izjustā un viedā Rūmī dzeja un mūzika Mevlevī dervīšu izpildījumā.

Uzziniet vairāk, rakstot uz e-pastu:

info@mevlana.lv

Tikšanās notiks 2020. gada 17. decembrī plkst. 19.00.[/vc_column_text][/vc_column][/vc_row]

Рубрики
Publikācijas

Pārmaiņas kā neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa

[vc_row][vc_column][vc_column_text]Pārmaiņas notiek vienmēr ‒ tas ir dabisks un neizbēgams mūsu dzīves process. Apkārt viss mainās: mēs pieaugam paši, aug mūsu bērni, mainās mūsu ķermenis, mainās mūsu attieksme pret partneri, draugiem, vecākiem. Mēs vienmēr atrodam kaut ko jaunu apkārtējā pasaulē ‒ it viss ir pakļauts pārmaiņām.

Taču cilvēks ir tā iekārtots, ka jebkuras pārmaiņas izsauc viņā pretestību vai noliegumu, jo pārmaiņas rada stresu. Jebkas jauns, kas ielaužas mūsu pasaulē, izraisa ilūziju sabrukumu – mēs baidāmies zaudēt kontroli pār apstākļiem. Būtībā cilvēki nepretojas pārmaiņām kā tādām, bet to radītajām sekām – mēs neesam pārliecināti par radušos izmaiņu rezultātiem un to ietekmi uz mūsu dzīvi, par saviem jaunajiem emocionālajiem stāvokļiem, sajūtām un secinājumiem.

Izmaiņām pašām par sevi nav nedz pozitīva, nedz negatīva nozīme. Galvenā loma pārmaiņu pieņemšanā ir mūsu attieksmei pret tām – mūsu reakcijām, secinājumiem un valdošām emocijām. Tieši no tām ir atkarīgs, vai pārmaiņas ienāks mūsu dzīvē ar plus vai mīnus zīmi. Lai veiksmīgi pārdzīvotu dzīves peripetijas un drosmīgi skatītos nākotnē, ir jāiemācās uztvert pārmaiņas kā dabisku dzīves procesu – jāpiepilda dzīve ar jaunu jēgu, jūtām un emocijām un jāuztver tā kā noslēpums, mazāk jābaidās un jāuztraucas. Pastāv daudz teoriju, metožu un praktiku par šo tēmu. Piedāvājam iepazīties ar vispārinātu versiju par pārmaiņu uztveres stadijām.

Tātad…

5 pārmaiņu stadijas, vai kā mūsu uztvere iziet šīs 5 stadijas

1. stadija – noliegšanas stadija jeb “Nē, tā nevar būt!ˮ[/vc_column_text][us_single_image image=»3165″ size=»full»][vc_column_text]Bieži mūsu reakcija ir: “Nevaru tam noticēt”, “Tā nemēdz būt”, “Ar mani tas nevarēja notikt!”, “Tikai ne atkal!”. Taču jāatceras, ka pārmaiņas dotas, lai mēs kaut ko izmainītu sevī vai savā dzīvē. Protams, kad kaut kas mainās mūsu ierastajā dzīves kārtībā, uzreiz to pieņemt ir ļoti grūti, un pirmā reakcijas ir noliegums.

Piemēram, cilvēku atlaiž no darba vai izjūk partnerattiecības. Nolieguma stadijā cilvēks domā, ka vēl kaut ko var glābt vai ka viņam tikai izlicies. Šai stadijai ir raksturīgi domāt, ka “vajag tikai to pārdzīvot, un rīt manā dzīvē viss būs pa vecam”.

Nolieguma stadiju raksturo nevēlēšanās pieņemt izmainījušos apstākļus vai esošā stāvokļa nopietnību un gaidas, ka viss nostāsies savās vietās pats no sevis. Šajā stadijā cilvēks nav spējīgs iekļaut jauno informāciju savā dzīves uztverē. Visa ar izmaiņām saistītā informācija bieži tiek noliegta vai ignorēta. Tipiska reakcija ir “Ar mani tas nenotiks” vai “Ja es to nepamanīšu, viss paies man secen”.

Šī stadija var ilgt nenoteiktu laiku ‒ tas atkarīgs no cilvēka vēlmes un iespējām pāriet uz nākamo stadiju. Tā ir bīstama, jo, iestrēgstot šajā stadijā, cilvēks nevar pielikt punktu un iet tālāk.

2. stadija – aizkaitinājums[/vc_column_text][us_single_image image=»3170″ size=»full»][vc_column_text]Arī šī stadija ir pilnīgi normāla, jo cilvēks ir zaudējis ierastos dzīves mehānismus. Viņu pārņem trauksme un bailes par nākotni. Rodas jautājumi ‒ “Kāpēc es? Tas nav godīgi!”, “Kad tas beigsies?”

Sākas jauns posms, kurā mēs vēl nezinām, kā rīkoties, un aizkaitinājums ir dabiska reakcija uz to. Kad apzināmies, ka izmaiņas ir reālas un jau skārušas mūs, noliegums pāriet aizkaitinājumā un dusmās ‒ mēs sākam kādu vai kaut ko vainot tajā, kas ar mums notiek. Interesanti, ka mūsu aizkaitinājums var tikt vērsts uz jebko. Cilvēkus var kaitināt priekšnieks, viņi paši, ekonomiskā situācija, pat Dievs. Jūs varat vairāk nekā parasti dusmoties uz kolēģiem vai ģimenes locekļiem. Pēkšņi jūs pamanīsiet, ka piesienaties sīkumiem. Šajā stadijā jābūt īpaši uzmanīgiem, jo mūsu aizkaitinājums ietekmē mums tuvus cilvēkus.

Ja atrodaties šajā stadijā, pacentieties atrast tos mehānismus, kuri jums palīdzēs tikt galā ar aizkaitinājumu. Vislabāk palīdz dinamiskas darbības, varat aktīvi atpūsties ‒ skriet, vingrot, dejot enerģiskas mūzikas pavadībā, uzkopt māju. Vīrieši var nodarboties ar sportu vai strādāt svaigā gaisā. Tiem, kam ir tendence “apēst stresu”, jābūt modriem, jo būs grūti turēties pretī ledusskapja vilinājumam.

3. stadija – tirgošanās[/vc_column_text][us_single_image image=»3173″ size=»full»][vc_column_text]Tirgošanās notiek, kad mēs skaidri saprotam, ka viss jau ir noticis un ka, ja mēs šajā situācijā atrodamies, tātad esam kaut ko izdarījuši ne tā, kā būtu vajadzējis. Šajā stadijā mēs cenšamies vienoties (noslēgt darījumu) ar sevi, ar apkārtējo pasauli, lai paliktu savās līdzšinējās pozīcijās. Lielāko daļu darījumu mēs cenšamies noslēgt ar Dievu, ar citiem cilvēkiem, ar dzīvi. Mēs sakām: “Ja es apsolīšu darīt to, tad…” Mēs sākam tirgoties, lai tikai atliktu pārmaiņas un atrastu izeju no situācijas ‒ “Es visu izdarīšu, ja…”, “Vēl tikai…” Cilvēks sāk vienoties pats ar sevi un apkārtējiem, lai izbēgtu no pārmaiņu negatīvajām sekām. Veidojas vesels solījumu saraksts, kuru pamatā īstenībā ir mūsu bailes. Piemēram, ja cilvēks uztraucas par savu veselību, viņš apsola sev vairāk staigāt, lietot vitamīnus, vingrot utt. Šajā stadijā ir svarīgi saistīt mūsos aktivizējušās bailes ar solījumiem, ko sev dodam. Tomēr jāsaprot, ka neizpildītie solījumi kļūst par frustrācijām un “enkuriem”, kuri negatīvi ietekmē mūsu turpmāko dzīvi.
Svarīgi. Iepriekšējās stadijas ietvēra sevī dažādas nolieguma formas ‒ šī stadija mūs tuvina pieņemšanas procesam.

 4. stadija – skumjas[/vc_column_text][us_single_image image=»3176″ size=»full»][vc_column_text]Šajā stadijā rodas sapratne un atziņa, ka agrākā laika un iespēju vairs nebūs. Ka dzīve “līdz TAM” bija precīzi saplānota, tajā bija skaidri noteiktas prioritātes, bet tagad ir iestājies pilnīgas neziņas posms. Šajā stadijā rodas jautājumi: «Kā dzīvot tālāk?», «Kā ar to visu tikt galā?». Kad esam sapratuši, ka tirgošanās nedod rezultātus, tuvojošās pārmaiņas kļūst reālas. Mēs apzināmies, kādas būs izmaiņas un ka tās ienesīs mūsu dzīvē pārmaiņas. Tas cilvēkos rada skumjas un nospiestību.

Taču ir arī labi jaunumi! Brīdī, kad esam atzinuši, ka cīņa ar pārmaiņām nedod rezultātus, notiek pāreja uz pieņemšanas stadiju. Pirmo reizi mēs sākam novērtēt perspektīvas. To izvērtēšana izsauc mūsos iedvesmu un radošu pacēlumu. Cilvēki ir spiesti izzināt un rast jaunas iespējas. Mēs atklājam jauno sevī, un tas mums ir nepieciešams pārmaiņu stadijā.
Reālā dzīvē mēs nonākam dažādās stadijās atšķirīgos laikos un pat varam atgriezties stadijās, kuras domājāmies jau izgājuši. Stadiju ilgums var būt atšķirīgs, tās var cita citu nomainīt vai pastāvēt vienlaicīgi, kamēr iestājušās pārmaiņas nerealizēsies konkrētās darbībās vai nenovedīs pie perspektīvu projektu izstrādes. Tieši šajā brīdī iestājas 5. stadija ‒ mēs nevis vienkārši pieņemam pārmaiņas kā notikušu faktu, bet esam reorganizējuši savu dzīvi ‒ savas attiecības ar tuvajiem cilvēkiem, attieksmi pret veselību, attieksmi pret darbu utt. ‒ pastāvošajā realitātē un esam ar to apmierināti savā šodienā.

5. stadija – pieņemšana[/vc_column_text][us_single_image image=»3179″ size=»full»][vc_column_text]Pieņemšana nozīmē, ka cilvēks jau ir gatavs produktīvi strādāt jaunajos apstākļos. Būtībā nav briesmīgas pārmaiņas, bet gan tie ierobežojumi un zaudējumi, ko pārmaiņas nes sev līdzi. Piemēram, pandēmijas situācijā daudziem ir mainījusies ierastā dzīves kārtība un dienas režīms, ir rīcības ierobežojumi vai nav iespējamas parastās darbības (restorānu, veikalu, teātru, koncertu apmeklējumi, tikšanās ar cilvēkiem u. c.). Jo labāka būs izpratne par to, ko mēs patiesībā esam zaudējuši, jo skaidrāka būs kopējā aina ‒ varbūt tas mums nemaz nebija tik svarīgi un dzīvei nepieciešami, kā uzskatījām līdz šim. Ir jāizanalizē savi zaudējumi un jāpadomā par to, ko mēs īstenībā baidāmies zaudēt. Tas palīdzēs samazināt stresa līmeni, dos izpratni, kurā virzienā reorganizēt savu dzīvi, un mums būs mierīgāk ieskatīties nākotnei sejā. Šī cerība dod ticību uz to, ka pārmaiņām ir labas perspektīvas un ka visam notiekošajam ir sava īpaša nozīme, ko mēs ar laiku sapratīsim. Tas ir labs rādītājs, ka spējam tikt galā ar pārmaiņām ‒ jebkurās situācijās ir izaugsmes un attīstības iespējas, mēs varam izprast savu rīcību un emocijas.

Kādi negaidītos likteņa pavērsienos zaudē paļāvību, bet citi saprot, ka svarīgas pārmaiņas pēc savas būtības vienmēr nāk ar negaidītiem notikumiem ‒ par to var brīnīties un var dusmoties. Izvēle ir mūsu ziņā ‒ vai mēs tērēsim savus spēkus, pretojoties tiem, vai akumulēsim enerģiju, lai ieviestu savā dzīvē notiekošās izmaiņas.

Noslēgumā neliela un ļoti vienkārša praktika, kas palīdzēs no cita skatpunkta paraudzīties uz savu ierasto ikdienu.

Praktika: Diena kā DĀVANA![/vc_column_text][us_single_image image=»3182″ size=»full»][vc_column_text]Paskatieties uz savu dienu kā uz DĀVANU! Nevis kā uz ierasto ikdienu, ko piepilda dažādi darbi, pienākumi, nesaprotami pārdzīvojumi, bet kā uz dāvanu. Padomājiet, kā jūs gribētu ar šo dāvanu rīkoties? Ko jūs vēlētos šodien izdarīt, ar kādām pozitīvām emocijām un pārdzīvojumiem jūs gribētu to piepildīt, kādām krāsām jūs varētu to izkrāsot?

Lai mums būtu tā rītdiena, kurā vēlamies dzīvot, mums ir jābūt tai šodienai, kurā esam laimīgi, jūtamies panākumiem bagāti, veseli un laimes cienīgi.

 

Ar mīlestību,
Mevlevī ordenis[/vc_column_text][/vc_column][/vc_row]

Рубрики
Publikācijas

Ramadāna vērtība

[vc_row][vc_column][vc_column_text]Šogad svētais Ramadāna mēnesis sākās 24. aprīlī.

Ticīgajiem Ramadāna likumu ievērošana ir ļoti nozīmīga, tai ir ietekme gan uz cilvēka ķermeni, gan uz viņa garu – mēs ierobežojam sevi ēšanā, bet dvēsele gūst sātu. Kopš seniem laikiem Austrumu tautu kalendārā pastāv svētais mēnesis, kura laikā bija aizliegta kara darbība, laupīšana, strīdi, naidīgas sadursmes, tiesas prāvas, uzdzīve. Šajā laikā cilvēki varēja atpūsties no vardarbības un domstarpībām. Zemnieki, lopkopji un tirgotāji varēja atviegloti uzelpot un nebaidīties no uzbrukumiem, sabiedrība atguva līdzsvaru. Pravietis Muhameds (ﷺ) šajā viedajā tradīcijā iekļāva arī gavēņa ievērošanas nepieciešamību.

Pacietība kā daļa no cilvēka dievišķās dabas[/vc_column_text][us_single_image image=»3225″ size=»tnail-3×2″ align=»center»][vc_column_text]Ievērojot gavēni un Ramadāna noteiktos likumus, pirmām kārtām,tiek vairota pacietība. Pacietība kā augstākais tikums nozīmē it visā redzēt Dieva nodomu un pieņemt Visaugstākā gribu. Caur pacietību mēs mainām savu attieksmi uz ļoti daudzām lietām savā dzīvē – varam valdīt pār savām dusmām un impulsīvām darbībām un neļauties aizkaitinājuma emocijai, kas ir daļa no mūsu iedabas. Cilvēka dabai nav raksturīga pacietība, taču tā piemīt mūsu dievišķajai dabai, tādējādi mums ir iespēja to stiprināt un vairot. Gavēņa ieturēšana mums dod mieru. Šāds harmonisks dvēseles stāvoklis mūs tuvina pirmavotam ‒ tā kā esam attālinājušies no rosības, ko rada pasaulīgās vēlēšanās, tieši miers mums ļauj dzīvot harmonijā ar savām domām un emocijām.

Pārdomas par vērtībām un apņemšanos[/vc_column_text][us_single_image image=»3228″ size=»tnail-3×2″ align=»center»][vc_column_text]Ramadāns ļauj koncentrēties un nodoties vienatnei un pārdomām. Mēs varam koncentrēties uz savu iekšējo stāvokli un, balstoties dvēseles centienos, noformulēt apņemšanos (nijat) visam Ramadāna periodam kopumā, vai atsevišķi katrai dienai jaunu (piemēram, paskatīties uz savu dzīvi no malas, pārvērtēt to).
Lai kaut ko paveiktu, cilvēks vispirms iezīmē darbības plānu un ceļus, kā virzīties uz savu mērķi ‒ teiksim, atbrīvoties no kādas atkarības vai paraduma. Apņemšanās spēlē izšķirošu lomu savu iecerēto darbību izvērtēšanā un prasmē fokusēties uz tām. Šo likumu var attiecināt uz visām dzīves jomām. Tā ievērošana dod iespēju apzināti rīkoties jebkurā cilvēka dzīves minūtē, ik mirkli apliecinot Dievu.

Ramadāna dziednieciskais spēks[/vc_column_text][us_single_image image=»3231″ size=»tnail-3×2″ align=»center»][vc_column_text]Ikdienas dzīves ritma un ēšanas ieradumu maiņa, kā arī obligātā lūgšana noteiktos laikos, ļauj pārstāt identificēties ar savu ķermeni, emocijām un zemes dzīvi. Ikdienas rosībā mēs identificējamies caur ārējiem faktoriem un apstākļiem, nevis caur dievišķajām īpašībām sevī. Ar cieņu izturoties pret fiziskā ķermeņa vajadzībām un ņemot vērā tā individuālās īpatnības, mēs tomēr saprotam, ka ķermenis nevar pārvaldīt mūsu dzīvi un pakļaut sev mūsu intereses, tas ir tikai dvēseles čaula. Ramadāna laikā mēs mācāmies pārslēgt domas, novirzīt tās, lai neļautos ķermeņa ierastajām zemes prasībām. Te ļoti palīdz grāmatu lasīšana, tostarp garīgās literatūras, mūzika, pastaigas. Pateicoties Ramadānam, tāpat kā jebkuram citam gavēnim, mēs kļūstam noturīgāki pret stresu, elastīgāki un labāk pielāgojamies mainīgajiem dzīves apstākļiem.

Ramadāna laika ēšanas režīms var dot kolosālu dziedniecisku efektu mūsu vielmaiņas un gremošanas sistēmām (aknu, nieru, limfas u. c. attīrīšana). Barības uzņemšanā, tāpat kā visās mūsu dzīves jomās, ir nepieciešama mērenība. Ramadāna ievērošana ir ārkārtīgi svarīga, taču tikpat svarīgs ir cilvēka godīgums un vēlēšanās, pieņemot lēmumu ievērot Ramadānu. Sabiedrībās, kurās nepastāv Ramadāna tradīcija, cilvēkiem mēdz būt grūti sākt ievērot samērā stingrās normas, ko paredz šis periods. Tāpēc jābūt godīgam pret sevi un jāsaprot, kuros gadījumos darbojas iekšējā pretestība un kuros ‒ pastāv reāls objektīvs iemesls, kas saistīts ar veselību un rada nevēlēšanos ievērot gavēni. Var sākt pieradināt sevi pakāpeniski, uz šo laiku atsakoties no konkrētiem ieradumiem. Var pamēģināt gūt šo kolosālo pieredzi, uztverot to kā apzinātu eksperimentu, ieklausoties sevī, vērojot savas domas un vēlēšanās, izzinot sevi.

Mēs vēlam visiem jaunus lieliskus atklājumus sevī un apkārtējā pasaulē, veselību un labu noskaņojumu.

Ar mīlestību
Mevlevī ordenis[/vc_column_text][/vc_column][/vc_row]

Рубрики
Notikumi Publikācijas

«Mīlestība – daiļuma valstība», pēcvārds…

[vc_row][vc_column][vc_column_text]Neaizmirstamais 2020. gada 2. februāra vakars pagāja mājīgā gaisotnē, kur katrs mirklis bija mīlestības un jaunrades austs – dažādu kontinentu un laikmetu mūzikas instrumentu skaņas savijās vienotā, harmoniskā melodijā. Arfa skāra mūsu dvēseles stīgas, nejs iekļuva sirdī, bet dafs ar savu ritmu noskaņoja uz visuma pulsāciju. “Tā aplis ir pasaule, visums; tam pārstieptā āda – absolūtā esība; sitiens pa to – pāreja no iekšējās pasaules uz ārējo eksistenci.” – tā par dafu teikts Svētajos Rakstos.

Senos laikos arfu uzskatīja par dievu instrumentu, viduslaikos – to spēlēja tempļu kalpotāji un dievvārdu zinātāji, otrās tūkstošgades beigās tā bija biežs viesis aristokrātu salonos, savukārt mūsdienās tas ir lielisks instruments, ko spēlē galvenokārt sievietes, bet klausās visi bez izņēmuma. Stīgas kā zelta saules stari, forma atgādina pasakaina tauriņa spārnu – nav brīnums, ka tieši arfu uzskata par visskaistāko un poētiskāko mūzikas instrumentu. Un vēl par noslēpumaināko… Lilianas Langsepas meistarība, viņas zināšanas par dažādiem stīgu instrumentiem un spēle uz tiem, spēja improvizēt un sintezēt ļāva apvienot šķietami nesavienojamus instrumentus. Dafa spēle Arada Emamgholi izpildījumā ir filigrāni izjusta un vienota, tā atklāj senā instrumenta plašās iespējas – skanējuma diapazonu, spēku un intensitāti. Darjušs Rasuli – rets meistars, kura rokās nejs dzied sirds dziesmu. Izvilināt tik liegu, tīru un maigu skaņu ir dots tikai izredzētajiem: ar savām līganajām modulācijām nejs aiznesa klausītājus dzimšanas mistērijas sākotnē – jo cilvēks iegūst dzīvību, saņemot to kā dāvanu ar pirmo elpas vilcienu pēc Visaugstākā gribas.

Tāda mūzika nevar atstāt vienaldzīgus mūsdienu cilvēkus, kuri dzīvo tehnoloģiju pasaulē un ikdienas steigā. Tiem mirkļiem, kad caur mūziku un izpildītājiem ar mums runā Dievs, mūslaikos ir īpaša nozīme. Tāpēc klausītāji ar nepacietību gaidīs jaunas tikšanās ar talantīgajiem mūziķiem, kuri noteikti ne reizi vien vēl atbrauks uz Rīgu ar koncertiem.[/vc_column_text][vc_column_text]

Ivana Varšavska foto:

[/vc_column_text][us_gallery ids=»1742,1745,1748,1751,1754,1757,1760,1763,1766,1769,1772,1775,1778,1781,1784,1787,1790,1793,1796,1799,1802,1805,1808,1811,1814,1817,1820,1823″ columns=»7″ indents=»1″][/vc_column][/vc_row]

Рубрики
Publikācijas Без категории

Ceļojums uz saviem pirmsākumiem (2019. gada 11.–18. decembris)

[vc_row][vc_column][vc_column_text]Ceļojums uz saviem pirmsākumiem (2019. gada 11.–18. decembris)

(11.12.) Mūsu ceļojums sākās Stambulā, kur divu dienu laikā pa dažādiem ceļiem sapulcējās mūsu daudzskaitlīgā grupa. No tālās Adžmiras (Indija) uz Stambulu atlidoja arī mūsu augsti godātais un dārgais draugs Hamids Čištī, Čistī ordeņa šeihs, kas bija kopā ar mums visu ceļojuma laiku.
Jau pirmajā vakarā mūs gaidīja neaizmirstama tikšanās ar Bektašī ordeņa šeihu Mutlu Babu (Mehmet Rasim Mutlu – Mutlu Baba), kas mūs uzņēma savā namā. Bijām tā aizrāvušies ar sarunu par sūfismu un pēcāk zikrā, ka pat nemanījām, kā paskrēja vakars. Kas mēs esam? No kurienes nākam? Kurp ved mūsu Ceļš? Kā dēļ mēs dzīvojam? Kādas ir mūsu vēlēšanās? Viedais šeihs nebēdnīgi mirdzošām acīm mūs atkal un atkal pārsteidza ar mūžīgiem jautājumiem – tik vienkāršiem un vienlaikus tik sarežģītiem. Ar jautājumiem, uz kuriem atbildes meklēsim visu savu dzīvi un, kā mums vēlāk paskaidroja mūsu Skolotājs, kurus mēs sev uzdosim atkal un atkal, izzinot savu iekšējo pārvērtību dziļumu. Noslēgumā mēs no Mutlu Babas saņēmām viedus ceļa vārdus ‒ šeihs aicināja mūs nebaidīties vēlēties, kļūdīties un krist, jo viss mūsu dzīvē notiek tikai ar Dieva ziņu un pat kritienā mums no augšas tiek doti spārni, kas dod spēku celties gaisā un turpināt savu Ceļu.

(12.12.) No rīta Dievs mums dāvāja vēl vienu brīnišķīgu, saulainu un pavasarīgi siltu dienu Stambulā. Daži no mums pirmo reizi bija iespēja izjust centra rajona Taksim un tā galvenā laukuma nenogurdināmo dzīves ritmu un pabraukāties pa Stambulu ar tramvaju un metro.

Veikuši lūgšanu Sultāna Ahmeta mošejā un gana baudījuši tās skaistumu un majestātiskumu, mēs devāmies uz Transformācijas templi, kur bija notikušas negaidītas izmaiņas ‒ templī nebija nedz ūdens, nedz peldošo zivju. Izrādās, ūdens, akumulējot lielpilsētas mūsdienu dzīves milzīgo jaudu, bija sācis iznīcināt pazemes templi no iekšienes. Restauratori bija spiesti likt izpumpēt no tempļa visu ūdeni, lai saglabātu tā sienas un kolonnas. Bijām priecīgi, ka senais templis nav zaudējis savu slēpto spēku un turpina atgādināt mums par to, ka dvēseles nāk uz Zemi no dievišķā okeāna kā ideālas lāsītes, bet, tāpat kā gaismas stars, laužoties caur ūdens biezo slāni, maina savu trajektoriju, tā arī mūsu “stars”, nokļūstot zemes blīvajā vidē, piedzīvo lūzumu. Pēc pazemes tempļa apmeklējuma mēs gājām uz sultāna Suleimana Lieliskā mošeju. Suleimanije ‒ arhitekta Sinana šedevrs ‒ ir Stambulas visskaistākā mošeja. Mošejas pagalmā ir apbedīts pats sultāns, viņa sieva, sultāne Hirrema, meita Mihrimaha, kā arī divi citi Osmāņu impērijas sultāni ‒ sultāns Ahmets un sultāns Suleimans II. Mums bija reta iespēja ieiet mauzolejos, noliekt galvas un lūgties par to, lai mūsu dzīvēs virsroku ņem mīlestības varenais radošais spēks, līdzīgi mīlestībai, kas iedvesmoja Suleimanu Lielisko izveidot visvarenāko un plaukstošāko tā laika impēriju. Tās pašas dienas vakarā mēs apmeklējām vienu no Stambulas vecākajām sūfiju dargām ‒ Rifaī ordeņa jeb Rifaījas dargu (Rifai dargah) ‒ AYNA ALI BABA.

(13.12.) Agri no rīta ļoti ērtā vilcienā ar neticamu ātrumu, 250 kilometriem stundā, mēs uzsākām ceļu uz savu garīgo pirmsākumu, uz mājām ‒ Rūmī un Šamsa pilsētu Konju. Iekārtojušies un atpūtušies brīnišķīgajā Pasapark viesnīcā, mēs ar trīsošām sirdīm devāmies pēc svētības uz mūsu Skolotāju ‒ Nuri Babas un Ali Babas  ‒ apbedījuma vietu. Vakarā, pēc sūfiju sarunas ar Skolotāju, mēs viesnīcā uz zikru gaidījām mūsu sirdīm dārgus viesus. Savus senos draugus un festivāla “RUMI FEST” dažādu gadu dalībniekus ‒ kaligrāfijas meistaru un vokālistu Nurullahu Ozdemu (Nurullah Özdem), neja spēles meistaru Hulusi Ozbaju (Hulusi Özbay) un Enginu Baikalu (Engin Baykal), kas lieliski spēlē kudumus un bendiru. Tas bija brīnumains Dieva pieminēšanas un pateicības vakars.

(14.12.)  Nākamajā vakarā zem Konjas zvaigžņotajām debesīm laukumā pie Mevlānas mauzoleja vārtiem mūsu zikrs iemantoja jaunu skanējumu, krāsas un dziļumu ‒ neja balss un dervīšu griešanās kā tālajos Rūmī un Šamsa laikos aicināja visus kopā svinēt dzīvi un mīlestību. Savukārt no rīta mēs bijām Karamanā. Vispirms apmeklējām izcilā turku dzejnieka Junusa Emres mauzoleju. Junuss Emre tiek uzskatīts par turku dzejrades dibinātāju. Viņa pazīstamākā dzejas vārsma ir “Sevelim ve sevilelim”, kas tulkojumā no turku valodas nozīmē “Mīlēsim un būsim mīlēti!”, un kļuvusi teju par sakāmvārdu. Junuss Emre bija Korāna hāfīzs un lieliski pārzināja hadīsus, viņš palīdzēja vienkāršiem ļaudīm saprast svētos rakstus, atstāstot tos viņiem saprotamā turku valodā. Pēc tam mēs veicām namazu un zikru mošejā, kur atrodas Mümine Hatun, Rūmī mātes, mauzolejs. Vakarā, jau Konjā, mūs atkal gaidīja tikšanās ar labiem draugiem no Stambulas un Irānas. Un pēc jau iedibinātas tradīcijas mēs tuvu draugu lokā veicām zikru.

(15.12.) Šī diena bija viesmīlības, mākslas, mūzikas un skaistuma diena – tajā mēs organizējām sūfiju tikšanos “Sirds ar Sirdi runā”. Divos dienā gaidījām viesus no visas pasaules, lai dalītos ar viņiem savās atmiņās, pateicībā un mīlestībā uz Dželāladdīna Muhameda Rūmī mantojumu un mūsu dārgo Skolotāju Ali Babu ‒ sultānu sultānu, daudzu ordeņu un tariku pīru, Mevlevī ordeņa šeihu. Kopā ar gara radiniekiem un tuviem draugiem no Konjas, kultūras centra Destegül (Destegül Güzel Sanatlar Merkezi) pārstāvjiem, un lieliskiem mūziķiem no Konjas un Irānas mēs bijām sagatavojuši programmu, kas sastāvēja no trim daļām. Pirmajā daļā bija iekļauta slavenā hatāta (kaligrāfijas meistara), kultūras centra Destegül dibinātāja, Ali Kemala Kakana meistarklase. Meistars pastāstīja, kāds ir kaligrāfijas apmācības process, un mēs neizsakāmi skaistas melodijas pavadībā kļuvām par jauna kaligrāfijas šedevra tapšanas lieciniekiem. Izsakām īpašu pateicību Serpilai Kakanai (Serpil Kakan) par lielisko tulkojumu no turku valodas uz angļu valodu. Koncerta otrajā daļā mēs ar apbrīnu vērojām, kā pēc ebru meistares Jondži Erjilmazas pavēles ar otas burvju mājienu ūdenī uzplaukst brīnumaini ziedi un daiļi raksti, kā arī baudījām dziesmas ar Rūmī vārdiem, ko izpildīja irāņu mūziķu ansamblis. Programma noslēdzās ar Latvijas un Turcijas mūziķu uzstāšanos. Vokāla solo izpildīja Hulusi Ozbejs (Hulusi Özbay), savukārt neju spēlēja Taips Eness Korkmazs (Tayyip Enes Korkmaz). Zikra un semas mistērija ir labākais, kas vien var noslēgt sūfiju tikšanos un greznot vakaru Konjā.

(16.12.) Savu pēdējo dienu Konjā mēs sākām ar svētvietu apmeklējumu ‒ bijām Mevlānas mauzolejā, pakavējāmies pie Ali Babas atdusas vietas un apmeklējām Šamsa mauzoleju. Saņēmuši svētību, mēs sapulcējāmies uz savu pēdējo šī brauciena sūfiju sarunu. Pēc tam mēs priekpilnām sirdīm devāmies uz Ali Babas dargu. Izejot no dargas, mēs zem naksnīgajām debesīm pie Mevlānas mauzoleja dziedājām zikru kopā ar sev tuviem cilvēkiem, bet pēc tam braucām svinēt Seb-i-Arus svētkus milzīgā koncertzālē kādā no Konjas viesnīcām, kur kopā ar Mevlevī ordeņa dervīšiem (Rīga) uzstājās mūziķi no Irānas.

(17.12.) Šķirties no mājām, mūsu mīļās Konjas, vienmēr ir mazliet bēdīgi. Taču nav pamata skumjām, jo šī vieta uz mūžiem ir radusi vietu mūsu sirdīs, un mēs, inshallah, tur noteikti atgriezīsimies. Atgriezīsimies, lai atkal tiktos ar visu un visiem, kas mums dārgi…

Turklāt Seb-i-Arus svētki turpinājās, un mēs atgriezāmies Stambulā, kur bijām ielūgti uz vakariņām pie Kādirījas ordeņa pīra visvecākajā Stambulas dargā, kurai ir jau vairāk nekā četrsimt gadu.
Lielpilsēta sagaidīja mūs ar žilbinošu sauli. Nedaudz atpūtušies no ceļa, mēs devāmies izbraucienā ar prāmi pa līkumaino Zelta Raga līci (Haliç) brauciena laikā mēs varējām priecāties par gleznainajiem Stambulas skatiem, putniem un skaisto novakari.

Tieši noteiktajā laikā kāpām pār senās dargas slieksni. Kādirījas ordeņa darga nav pārtraukusi savu darbību jau daudzus gadsimtus un ir saglabājusi Mevlevī Semas ceremonijas tradīciju. Kad Turcijā iestājās atkusnis un Mevlevī ordenis Konjā atkal varēja oficiāli atjaunot savu darbību, Kādirījas ordeņa darga atgrieza Konjai, Rūmī pilsētai, tiesības uz Semas Lielās Ceremonijas rīkošanu.
Sievietēm bija iespēja iepazīties ar ļoti cienīto Betulu Erkmenkulu (Betül Erkmenkul), pašreizējā šeiha sievu Vakara gaitā mēs daudz ko uzzinājām par senās dargas vēsturi, kārtību un tradīcijām. Savukārt vīrieši piedalījās sarunā, ko, klātesot astoņiem šeihiem no dažādām sūfiju tarikām, vadīja pats Kādirījas ordeņa pīrs, augsti godātais Kamils Erens Erkmenkuls – Eren Bejs (Kamil Eren Erkmenkul – Eren Bey).

Šajā svētku naktī mēs kļuvām par Mevlevī ordeņa senās mistērijas, Semas Lielās ceremonijas, neatņemamu sastāvdaļu. Tajā piedalījās Mevlevī ordeņa (Rīga) semazēni un mūsu brāļi, turku mūziķi Nurullahs Ozdems (Nurullah Özdem), Hulusi Ozbajs (Hulusi Özbay), Ahmets Džavits Altinkajnaks (Ahmet Cavit Altınkaynak) un Haruns Korkmazs (Harun Korkmaz). Šī mistērija paliks mūsos uz visiem laikiem.

(18.12.) Kad bijām laimīgi atgriezušies savā dzimtajā Rīgā, bija grūti noticēt, ka esam bijuši prom tikai astoņas dienas. Tik nozīmīgs un notikumiem bagāts bija mūsu brauciens uz Turciju.[/vc_column_text][vc_row_inner][vc_column_inner][us_gallery ids=»3085,2848,3082,2836,3046,2842,3049,2914,3031,2827,3043,2839,3079,2818,3076,3073,2845,3064,3067,3070,3061,3058,3055,3052,3016,3019,3022,2832,2986,2983,2980,3025,2989,2992,2821,3013,2815,2833,3028,2788,2995,2806,2803,3034,3037,3001,3004,3040,3007,3010,2977,2998,2974,2971,2968,2965,2962,2959,2956,2953,2950,2947,2944,2908,2911,2917,2920,2923,2926,2929,2935,2932,2938,2941,2905,2902,2899,2896,2893,2890,2887,2884,2881,2878,2875,2872,2851,2854,2857,2860,2863,2866,2869,2824,2812,2809,2800,2797,2794,2791″ columns=»5″ indents=»1″][/vc_column_inner][/vc_row_inner][/vc_column][/vc_row][vc_row][vc_column][/vc_column][/vc_row]

Рубрики
Notikumi Publikācijas

Čištī ordeņa (Pakistāna) šeiha vizīte Rīgā

[vc_row][vc_column][vc_column_text]Šī gada septembra vidū mūsu tekē viesojās mums garīgi tuvs draugs un laikabiedrs, augsti godātais Čištī ordeņa (Pakistāna) šeihs Sahibzada Asims Maharvi Čištī (Sahibzada Asim Maharvi Chishti) un viņa tuvākais palīgs Pandžabi Baithaks (Punjabi Baithak).

Sahibzada Asims Maharvi Čištī ir dzimis Maharšarifā (Pakistāna). Viņš ir cēlies no Čištī ordeņa lielā sūfiju svētā Hazrata Hvadži Nura Muhameda Maharvi ģimenes. Izgājis apmācību garīgā sūfiju gaisotnē un uzsūcis visu šīs tradīcijas dziļumu no pašas bērnības. Ar mērķi mācīties un dalīties ar zināšanām agri sācis ceļot pa Vidusāziju, Krieviju, Angliju un ASV, saticies ar dažādu tariku sūfiju skolotājiem, un viņam ir bijis gods viņiem kalpot. Dibinājis izdevniecību, publicē klasiskos sūfiju darbus. Lasa lekcijas, rīko garīgus un mācību seminārus viscaur pasaulē.

Draudzīgā gaisotnē tika apspriestas aktuālas tēmas par ticību, par svēto rakstu viedumu, par cilvēka morāles principiem un iekšējiem pārdzīvojumiem, par kultūras mantojumu, par mieru un par cilvēci kopumā globalizācijas laikmetā.[/vc_column_text][us_gallery ids=»1418,1421,1424,1430,1436,1439,1442,1445″ columns=»6″ indents=»1″][/vc_column][/vc_row]

Рубрики
Notikumi Publikācijas

Svētceļojums uz svēto Kailasa kalnu (2019. gada 9.‒21. augusts)

[vc_row][vc_column][vc_column_text]Kailass… sešu reliģiju svētvieta, ne rokām darināta piramīda, kas radusies aizvēsturiskos laikos, gaismas avots, kas vērojis cilvēces vēsturi tūkstošiem gadu, dievu kristāla templis un bodhisatvu mītne, zināšanu krātuve… Kailass ‒ bāka, kas rāda ceļu mūsu kuģiem maldu miglā, kas pievelk ar savu pirmatnējo skaistumu un tīrību.

Augustā mēs veicām svētceļojumu uz šo neizsakāmi skaisto, svēto vietu. Mēs ieradāmies Čendu pa dažādiem maršrutiem un, nonākuši tur, naivi domājām, ka grūtības ir pārvarētas, bet Kailass vienmēr pārbauda tos, kas dodas pie viņa… Kā te lai neatceras vārdus no pazīstamās multfilmas 80 dienās apkārt zemeslodei: “Dzīve ir ķēde, un sīkumi tās posmi ‒ nedrīkst posmam nepiegriezt vērību.”… Mēs paši, mūsu rīcība, domas, uzvedība, reakcijas un izvēles arī bija šie sīkumi, kas spēlēja savu lomu it visā. Piemēram, Čendā mēs izgājām ķīniešu drošības sistēmas pārbaudi un pilnā sastāvā laimīgi nokļuvām Lhasā, tikai pateicoties dažu mūsu biedru pašaizliedzībai un atbildībai, kuri palaida garām savus reisus, lai iedotu Tibetas atļauju oriģinālus tiem, kuri izlidoja vēlāk.

… Lhasā mūs gaidīja Norbu – draugs un patstāvīgais pavadonis visos mūsu braucienos uz Tibetu. Viņa mīlestība uz dzimto zemi, zināšanas, prasme rast kontaktu ar cilvēkiem, izdzīvošanas iemaņas un ceļveža talants ir Dieva doti ‒ tas ir viņa ceļš. Un mūsu pirmā satikšanās tālajā 2005. gadā ‒ milzu velte…

Uzturēšanās Lhasā bija pavisam īsa ‒ mēs devāmies tālajā ceļā jau nākamajā dienā pēc atbraukšanas. Pa šiem gadiem Lhasā, kā arī visur citur Tibetā, ir notikušas pārsteidzošas pārmaiņas. Mēs atcerējāmies pilsētas un ceļus, kādi tie bija pirms 14 un 7 gadiem. Tagad ir daudz labāka infrastruktūra un ērtības, ir kļuvis daudz tīrāks, tiek celtas pilsētas un dzelzceļi, iegūti derīgie izrakteņi, bet tajā pašā laikā ir gājis mazumā arhaiskais, pirmreizējais slānis, kas reiz mūs tā pārsteidza, radīja sajūtu, ka atrodamies uz citas planētas. Civilizācija dara savu, tā iesniedzas pat tālākajos kalnu nostūros. Vai Tibetas tauta spēs saglabāt savu valodu, kultūru un patību?..

Lhasa – Šigadze (270 km uz dienvidrietumiem no Lhasas)

Vispirms mūsu ceļš veda uz Šigadzi (3900 m). Augstums prasa adaptāciju, bet mūs, līdzenumu iedzīvotājus, gaidīja augstas pārejas. Ar kalnu slimību nevar jokot. Pa ceļam mēs apmeklējām kalnu ezeru ‒ Jamdrok Co, Skorpiona ezeru (tas ir viens no sešiem Tibetas svētajiem ezeriem, pārējie ir Manasarovara, Namco, Lhmo, Pelku un Ngohpo ezeri). Tibetā stāsta, ka Jamdroka ezeru nav iespējams divreiz ieraudzīt vienādu. Tas atrodas 4400 m virs jūras līmeņa, ezera vidējais dziļums ir ap 25 metriem, tā garums no ziemeļiem uz dienvidiem ir 72 km, bet no austrumiem uz rietumiem – 130 km.[/vc_column_text][us_gallery ids=»2623,2626,2629″ columns=»3″ indents=»1″][us_separator type=»invisible» size=»small»][vc_column_text]Šoreiz ezers mūs sagaidīja ne īpaši laipni. Tikko mēs grasījāmies skaisti pameditēt tā krastā, sākās lietus gāze kopā ar krusu, un mēs līdz ādai izmirkām un nosalām… Bet apvainoties uz laiku bija bezjēdzīgi, jo ārējais ir iekšējā atspulgs…

Agrākos laikos Šigadze bija svarīgs tirdzniecības un administratīvais centrs. Galvenā pilsētas apskates vieta ir 15. gadsimtā celtais Tašilungpo klosteris, kas pirms neatkarības zaudēšanas kalpoja kā rezidence otrajam nozīmīgākajam lamaistu mācības hierarham, pančenlamam. Gadu gaitā klosteris ir kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem filozofijas studiju centriem Tibetā. Klosterī atrodas unikāla, 26 metrus augsta nākotnes budas Maitrejas statuja, ko četrus gadus veidoja 900 strādnieku, izmantojot 300 kg tīra zelta.[/vc_column_text][vc_row_inner][vc_column_inner][us_gallery ids=»2653,2656,2659″ columns=»3″ indents=»1″][/vc_column_inner][/vc_row_inner][us_separator type=»invisible» size=»small»][vc_column_text]Pārbraucieni bija diezgan gari, bet, pateicoties labiem, asfaltētiem ceļiem, pat augstās pārejas mēs veicām samērā komfortabli. Katru dienu mēs nobraucām vairākus simtus kilometru.[/vc_column_text][vc_row_inner][vc_column_inner][us_gallery ids=»2686,2680,2707″ columns=»3″ indents=»1″][us_single_image image=»2671″ align=»center»][/vc_column_inner][/vc_row_inner][us_separator type=»invisible» size=»small»][vc_column_text]Šigadze – Sāga (597 km)

Nākamo nakti mēs pavadījām Sāgā (4475 m) – agrāk tā bija ikdienišķa ķīniešu un tibetiešu pilsētiņa, kas ne ar ko īpaši neizcēlās un kur iepriekšējos braucienos mēs nakšņojām viesu namos, bet šoferi pārbaudīja džipus vietējos autoservisos. Tagad Sāga ir kļuvusi par tūristu krustcelēm, kur satiekas visi, kas pa dažādiem ceļiem tiecas nokļūt Tibetas rietumdaļā, pirmām kārtām ‒ apmeklēt Kailasu un svēto Manosarovara ezeru. Pilsētā ir parādījušās labas viesnīcas, ir kļuvis daudz tīrāks.

Sāga – Manosarovara ezers un Čiu klosteris

Veikuši vēl vienu garu pārbraucienu, mēs beidzot ieraudzījām brīnišķīgo Manosarovara ezera ūdens spoguli… To var apbrīnot bezgalīgi. Manosarovars ir svētlaimes mandalas daļa, bet tās centrs – Kailasa kalns. Tas ir visvairāk godātais no visiem Tibetas ezeriem. Diemžēl Kailass mums tā arī neparādījās… Tas bija ļoti skumji, tā, it kā dārgs draugs nebūtu atbildējis uz tālruņa zvanu vai nebūtu varējis atnākt uz tikšanos, ko mēs gaidījām ar tādu nepacietību…[/vc_column_text][vc_row_inner][vc_column_inner][us_gallery ids=»2632,2635,2677,2758,2755,2728″ columns=»3″ indents=»1″][/vc_column_inner][/vc_row_inner][us_separator type=»invisible» size=»small»][vc_column_text]Kā mierinājumu uztvērām to, ka mūsu viesu nams atradās netālu no Čiu klostera (tulkojumā tas nozīmē – Putnu), kas bija Padmasambhavas pēdējā apmešanās vieta, pirms viņš veica savu mistisko pāreju. Celle klintī, kur viņš dzīvoja un meditēja, ir īpaša pielūgsmes un godāšanas vieta. Klosteris ir izpleties, tomēr vēl aizvien atrodas augsta pakalna virsotnē, no kurienes paveras neticami skaists skats uz Manosarovara ezeru un Kailasu. Te ir vietā piebilst, ka Manosarovara apkārtnē aug daudz ārstniecisko augu sugu, kas dziedē no miesas un gara slimībām, turklāt te ir arī daudz karsto avotu ar dziedinošu ūdeni. Blakus mūsu viesu namam arī bija tāds avots! Tā bija īsta dāvana mums un citiem ceļiniekiem. Runājot par Manosarovaru, nevar nepieminēt citu ezeru, ko arī apmeklējām, proti, Rakšasu. To uzskata par tumšo, dēmonisko spēku ezeru. Kaut arī to, tāpat kā Manosarovaru, baro kūstošā sniega ūdeņi no Kailasa un tas atrodas tikai 12 km attālumā no Manosarovara, tā ūdeņi ir svina pelēki, krasti ‒ neapdzīvoti un bez dzīvības, šeit neredzēt nedz putnus, nedz zivis, pat kukaiņu te ir maz… Manosarovars un Rakšass – kā saule un mēness – ir mūsu pasaules un mūsu dabas dualitātes simboli. Taču līdz šim vienīgais, kurš ir savaldījis savus “dēmonus” un novirzījis to spēku kalpošanai, ir un paliek guru Padmasambhava…

Manasarovara ezers – Garudas ieleja – Darčena

No rīta mēs devāmies ceļā uz pamesto Šangšung valsts seno galvaspilsētu Garudas ielejā (Khjunglung Nulkhar). Mums paveicās, jo neilgi pirms mūsu ierašanās tika pabeigta jaunās trases būvniecība. Ar labu ceļavēju mēs ātri sasniedzām galamērķi. Pat nezinot, ka Garudas ieleja ir mistiska vieta, tu nevilšus apbrīno skaistumu, kurā negaidīti esi nonācis. Straujais upes plūdums, dīvainas klintis, neparasti sāls nogulšņu veidojumi, strautiņi ‒ tas viss radīja neaizmirstamu iespaidu un ļāva noskaņoties gaidāmajiem notikumiem ‒ korai (parikrāmai) apkārt Kailasam, kas sāksies no Darčenas. Tās būs trīs ļoti dažādas dienas.[/vc_column_text][vc_row_inner][vc_column_inner][us_gallery ids=»2605,2608,2611,2614,2620,2617″ columns=»3″ indents=»1″][/vc_column_inner][/vc_row_inner][us_separator type=»invisible» size=»small»][vc_column_text]Darčena – ciems Kailasa pakājē (6714 m), kas pa šiem gadiem pārtapis par nelielu pilsētiņu ar viesnīcām, betona ceļiem un apgaismotām ielām. Kur gan palikušas ielas krelļu tirgotājas? Kur tik ierastās tualetes zem klajas debess, vecais viesu nams ar skatu uz Kailasa dienvidu nogāzi un Gurla—Mandhatu jeb Svastikas kalnu? Un neparastais rožainais saulriets uz balta fona? Mēs nakšņojām pavisam jaunā, tikko uzceltā viesnīcā. Gatavojāmies korai… tikai pats nepieciešamākais… galvenais ‒ iekšēji savākties un noskaņoties. Ko gan mēs iesāktu bez sava Skolotāja ieteikumiem, laimīga ceļa vēlējuma un svētības?… Mūsu maldi, nezināšana, ilūzijas par sevi un sliktā pašsajūta nomāca un neļāva pilnībā izbaudīt notiekošā maģiju. Turklāt bija mainījušies pārāk daudz ierasto apstākļu, mēs pat neapjautām, cik lielā mērā…

Kora apkārt Kailasam atgādina saziņu, tā vienmēr ir mijiedarbība, pat ja mēs to nejūtam vai nevaram apzināties pilnā apjomā.[/vc_column_text][vc_column_text]Kora – 1. diena – Amitabhi ieleja – Dirapuka klosteris (ziemeļu puse)

Agra celšanās, negaidīts lietus, pelēkas debesis, tūristu reisa autobusi ierasto busiņu vietā, jauna kārtība, ieejas biļetes un pat kas līdzīgs turniketiem pie izejas uz sarkano Amitabhi ‒ dienvidu ieleju. Piedevām – akmeņu nogruvums kreisajā pusē, pašā ielejas sākumā. Neko tādu mēs vēl nebijām piedzīvojuši, un tas uzjundīja pretrunīgas jūtas. Lai kā arī būtu, mēs uzsākām ceļu, kas iet pa Rietumu ieleju, līdztekus Lha upes gultnei. Kailass mūs “vēroja”, slēpdamies aiz mākoņiem un Karmas spoguļiem, bet mēs iejukām starp citiem ceļiniekiem un gājām pa taku te augšup, te lejup, kāpjot pāri ūdeņiem bagātiem strautiem. Daudzi mundri izrāvās priekšgalā, kamēr citi virzījās uz priekšu lēnām, pa ceļam fotografējot brīnišķīgos dabas skatus. Šim gadalaikam netipiskās lietus gāzes bija nākuš dabai par labu ‒ priecīgi zaļoja nogāzes, lidinājās skaisti putni, mierīgi ganījās jaku bari, kur bija daudz jaunuļu. Vakarā mūs pārgājiens noslēdzās pie Kailasa ziemeļu nogāzes, pretī Dirapuka klosterim (5050 m, apmēram 6‒8 stundu gājiens), kur mūs gaidīja atpūta viesnīcā. Bet kādreiz ‒ tālajā 2005. gadā ‒, mēs šeit nakšņojām zem klajām debesīm teltīs, ko mums uzcēla uz kailas, sasalušas, akmeņainas zemes, un visapkārt, sagūluši uz zemes, snauda jaki. Kailasa ziemeļu puse mums atklājās visā savā krāšņumā. To “apsargā” divi sargi ‒ Mandžušri kalns un Vadžrapani kalns ‒, spoguļojot mūsu nezināšanu un nepilnību.[/vc_column_text][vc_row_inner][vc_column_inner][us_gallery ids=»2530,2533,2536,2542,2545,2548″ columns=»3″ indents=»1″][/vc_column_inner][/vc_row_inner][us_separator type=»invisible» size=»small»][vc_column_text]Kora – 2. diena – Dirapuka klosteris – Drolma pāreja Zutrulpuka klosteris (4800 m, apmēram 10–12 stundu ceļš)
Šī bija pati grūtākā un pati svarīgākā koras diena. Pamazām kāpjot augšup pa taku, mēs izgājām uz Taras pāreju – Drolma La (5637 m). Tibetieši tic, ka no pārejas sākas jauna dzīve, un novalkātās drēbes tiek nomestas kā vecais, savu laiku nodzīvojušais ķermenis. Saule te spoži spīdēja, te aizslēpās aiz pelēkās mākoņu segas. No pārejas mēs sākām kāpienu lejā uz Akšobhji upes ieleju, paejot garām svētajam Žēlsirdības ezeram Tukpe Dzingbu (Gaurikund) un Karmas cirvim, un devāmies garā ceļā pa ieleju līdz mūsu viesu namam blakus Zutrulpuka klosterim (4630 m), kur saglabājusies guru Milarepas ala.[/vc_column_text][us_separator type=»invisible» size=»small»][vc_row_inner][vc_column_inner][us_gallery ids=»2551,2554,2557,2560,2563,2566″ columns=»3″ indents=»1″][/vc_column_inner][/vc_row_inner][us_separator type=»invisible» size=»small»][vc_column_text]Kora – 3. diena – Austrumu ieleja

No rīta mēs pirmām kārtām apmeklējām klosteri un guru Milarepas alu. Viņa dzīve, mistiskā pieredze, darbība, dzeja ir milzīgs mantojums. Savulaik tika uzņemta filma par pirmo viņa dzīves posmu. Ir arī grāmata par izcilo tibetiešu jogu Milarepu. Viņa dzīve bija skarbu pārbaudījumu, zaudējumu un garīgo meklējumu pilna. Šis cilvēks, kuram bija milzīgs potenciāls un kurš pārzināja bonu maģiju, veica pilnīgu apziņas transformāciju, kļuva par pazemīgu skolnieku, askētu, joginu un veltīja savu dzīvi kalpošanai uz Ceļa, palīdzot ļaudīm, kas vērsās pie viņa pēc palīdzības. Viņš ir vienīgais cilvēks pasaulē, kurš pabijis Kailasa virsotnē. Daudzkrāsainā Kailasa kalna austrumu puse ir viena no skaistākajām vietām uz zemes. Tā ir vieta, kur vajag un gribas sapņot. Nokāpuši pa austrumu nogāzi, mēs atgriezāmies Darčenā un no turienes devāmies uz savu viesu namu netālu no Manosarovara ezera… Daudziem no mums tā bija atvadu nakts pie svētā ezera… Gribējās klusuma un vienatnes…[/vc_column_text][vc_row_inner][vc_column_inner][us_gallery ids=»2569,2572,2575,2578,2581,2584,2587,2590,2593,2596,2599,2602″ columns=»4″ indents=»1″][/vc_column_inner][/vc_row_inner][us_separator type=»invisible» size=»small»][vc_column_text]Manosarovara ezers – Majum La – Sāga, apmēram 9 stundu ceļš
Nākamās dienas rītā mēs devāmies mājupceļā. Šī bija retrīta diena – visi klusēja, cenšoties koncentrēties un atslēgties no ikdienas kņadas. Pūta auksts vējš, un no augsta pakalna vēl uzmetām pēdējo atvadu skatienu mirdzošajiem Manosarovara ūdeņiem… Pārvarot Majum La pāreju, mūsu autobusi traucās uz Sāgu. Sāgā mēs pateicāmies un atvadījāmies no saviem tibetiešu pavāriem, kuri mūs baroja ārkārtīgi garšīgi, izmantojot ļoti vienkāršu virtuves arsenālu. Vēl viens iemesls no sirds pateikties Norbu par lieliski nokomplektēto komandu…

Sāga – Šigadze

Pārnakšņojuši Sāgā, mēs devāmies uz Šigadzi. Līdz atgriešanās mājās bija atlikušas dažas dienas. Iespaidu un pārdzīvojumu bija tik daudz, ka tos nebija iespējams ietērpt vārdos, tāpēc Norbu interesantie stāsti par mūsdienu dzīvi Tibetā bija īpaša izklaide ceļa īsināšanai. Mēs uzzinājām daudz jauna un interesanta, jo mūsu gids ir vislabākais tibetiešu gids pasaulē!

Agri no rīta, pirms izbraukšanas uz Lhasu, mēs devāmies uz Tašilungpo klosteri, gremdējāmies budistu tempļu atmosfērā un paklaiņojām pa šaurajām klostera ieliņām. Klosteris ir kļuvis par tūristu apskates objektu un noteiktās stundās ir atvērts tūristiem. Ceram, ka šīs vietas garīgā vērtība saglabāsies arī turpmāk, neskatoties uz ierobežojumiem, ko oficiālā vara uzliek mūkiem un klosteriem.[/vc_column_text][us_separator type=»invisible» size=»small»][vc_column_text]Un atkal mēs devāmies ceļā. Pēdējais posms: Šigadze – Lhasa. Atvadu vakars ar gardu cienastu un nelielu koncertu, kurā piedalījās pat Norbu bērni, apburot mūs ar senu tibetiešu deju. Pēdējās atvadu fotogrāfijas par piemiņu… Bagāžas kravāšana, domas par drīzo atgriešanos mājās. Nākamajā dienā mums pa nelielām grupiņām bija jāizlido uz Čendu…

Tagad mēs apsteidzām laiku, traucoties atpakaļ, kur atstājām lielu savu sirds daļu, bet daļiņa sirds paliks Kailasā… Kas zina, varbūt kādreiz Kailass mūs atkal pasauks, pieskaroties neredzamajiem pavedieniem, kas mūs saista, jo ir vēl tik daudz neapgūtu dzīves mācību stundu. Ir tāds teiciens: “Kalns ar kalnu nesader, bet cilvēks ar cilvēku vienmēr atradīs kopīgu valodu”… Kailass ir vairāk nekā kalns, viņam ir dvēsele, taču mēs esam cilvēki, nevis kalni. Dos Dievs – redzēsimies atkal![/vc_column_text][vc_row_inner][vc_column_inner][us_gallery ids=»2638,2641,2644,2647,2650,2719,2722,2689,2725,2752,2755,2683,2713,2716,2746,2749″ columns=»4″ indents=»1″][/vc_column_inner][/vc_row_inner][/vc_column][/vc_row]