Рубрика: Notikumi

[vc_row][vc_column][vc_column_text]Šajā brīnumainajā vasaras vakarā zvaigžņu lietus nojausmās ikviena klausītāja sirdi skars lieliskā Cēsu stīgu kvarteta sniegums. Programmā akadēmiskā un vieglā žanra mūzika.

Cēsu stīgu kvartets izveidojies 1997. gadā un ir sniedzis koncertus daudzās Latvijas pilsētās. 2001. gadā CSK dalībnieki uzsāk studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, un kopš 2003. gada visi tā dalībnieki var lepoties ar profesionālā mākslas maģistra grādu. Līdztekus koncertdarbībai CSK aktīvi strādā pie repertuāra paplašināšanas, un ne vienmēr akadēmiskās mūzikas virzienā.

Kvarteta dalībnieki:

ILZE PETROVSKA. Labākā Vidzemes čelliste, Vidzemes kamerorķestra čellu grupas koncertmeistare, vada čellu klasi Alfr. Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā, kā arī J. Norviļa Madonas mūzikas skolā.

FIONA VILNĪTE. Vidzemes kamerorķestra II vijoļu grupas koncertmeistare, vada vijoles klasi Cēsu 1. pamatskolā.

AGNIS KRŪZĪTIS. Vidzemes kamerorķestra altu grupas koncertmeistars, vada vijoles klasi Alfr. Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā.

ANDRIS RIEKSTIŅŠ. Starptautiskā konkursa Synfonia Baltica I prēmijas laureāts, vada vijoles klasi Alfr. Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā un Dzērbenes mūzikas skolā, orķestra koncertmeistars J. Norviļa Madonas mūzikas skolā.

Koncerts notiks: 19. augustā plkst. 19.00 Priedaines ielā 46, Rīgā.

Koncerta organizators: biedrība “AUSTRUMU KULTŪRAS CENTRS”

[/vc_column_text][/vc_column][/vc_row]

[vc_row][vc_column][vc_column_text]Tuvojas svētā mēneša Ramadāna laiks. Šogad Ramadāns sāksies 13. aprīlī un turpināsies līdz 12. maijam. Ramadāns ir brīnumains laikposms visiem īsteni ticīgajiem, tā ir iespēja garīgi bagātināties, gūt iekšējo spēku, attīrīties no visiem sārņiem, kas sakrājušies dvēselē un sirdī. Tā ir vēl viena iespēja spert soli tuvāk Dievam.

Patiesa lūgšana, pārdomas par savu dzīvi un esamības likumiem palīdz iet pa pašpilnveides ceļu un saprast, kurā virzienā aktīvi attīstīties. Šis ir labvēlīgs laiks labiem darbiem, kad, ieklausoties sirds balsī, mēs varam atcerēties par trūcīgajiem un tuvajiem cilvēkiem, kam nepieciešama palīdzīga roka, pat ja viņi ne vienmēr spēj to atzīt. Šis laiks ir labvēlīgs garīgas literatūras lasīšanai un pārdomām par Pravieša vārdiem. Šis ir apzinātas rīcības laiks, kas pirmām kārtām ir noderīgs dvēselei, jo tikai dvēselē glabājas patiesas laimes atslēgas. Galvenais ir ticība tam, ka mēs vienmēr esam Dieva aizbildnībā un ka Viņš mūs noteikti virzīs pa pareizo ceļu un dos mieru. Viņš ir dāvājis mums dzīvību, lai mēs gūtu laimi un gudrību un stiprinātu garu.

Pieņemiet mūsu apsveikumus, iestājoties šim vērtīgajam un svarīgajam posmam. Vēlam jums sajust jaunus, neatkārtojamus Zemes dzīves, laimes, mīlestības un brīnišķīga labuma mirkļus.

 

Ar mīlestību,

Mevlevi ordenis Rīgā[/vc_column_text][/vc_column][/vc_row]

[vc_row][vc_column][vc_column_text]As-salamu aleykum, dārgie draugi!

17. decembris ir ļoti nozīmīga diena visiem Mevlevī ordeņa dervīšiem Rīgā. Tā ir lielā Skolotāja, dzejnieka, mistiķa un Mevlevījas tarikas iedvesmotāja Dželāladdīna Muhamada Rūmī atceres diena. Viņš aizgāja no dzīves šajā datumā 1273. gadā.

Mevlāna, Kungs mūsu, pieņēma nāves dienu kā atdzimšanas dienu un mūžīgās dzīves turpinājumu. Rūmī ticēja, ka nāves brīdī dvēsele atbrīvojas no nīcīgā zemes ķermeņa važām un atkal savienojas ar savu Mīļoto, tas ir, Radītāju. Viņš neticēja nāvei kā izzušanai, nāve viņam bija dzīves turpinājums citā kvalitātē, vienotībā ar savu pirmavotu.

Tieši tāpēc Mevlānas aiziešanas dienu sauc par Şeb-i Arus, ko var tulkot kā “kāzu diena” jeb “tikšanās diena ar Mīļoto”. Tas ir laiks, kad dvēseles putns aizlido brīvē. Tiem, kuri iet Mevlevī ceļu, Şeb-i Arus ir garīgas tīrības un vienotības, mīlestības un skaistuma svētki. To visu ikkatrā dzīves brīdī Dievs pauž tiem, kas Viņā iemīlējušies.

Kopš tā laika pagājuši jau gandrīz 750 gadi. Svētceļnieki un viesi ik gadu pulcējas Konjā, lai piedalītos Şeb-i Arus svinīgajos pasākumos. Arī mēs, kam Konja ir kļuvusi par otrajām mājām, varbūt pat pirmajām… Šogad, pēc Dieva gribas, mēs Konjā varam pabūt tikai savu siržu vienotā tiecībā, sūtot turp savas domas un gremdējoties dvēseles atmiņās.

Mūsu tikšanās notiks Zoom konferences formātā.

Neapšaubāmi, personiskās saziņas siltumu nevar aizstāt neviena tehnoloģija. Taču, pateicoties un par spīti visam, ēterā izskanēs izjustā un viedā Rūmī dzeja un mūzika Mevlevī dervīšu izpildījumā.

Uzziniet vairāk, rakstot uz e-pastu:

info@mevlana.lv

Tikšanās notiks 2020. gada 17. decembrī plkst. 19.00.[/vc_column_text][/vc_column][/vc_row]

[vc_row][vc_column][vc_column_text]Neaizmirstamais 2020. gada 2. februāra vakars pagāja mājīgā gaisotnē, kur katrs mirklis bija mīlestības un jaunrades austs – dažādu kontinentu un laikmetu mūzikas instrumentu skaņas savijās vienotā, harmoniskā melodijā. Arfa skāra mūsu dvēseles stīgas, nejs iekļuva sirdī, bet dafs ar savu ritmu noskaņoja uz visuma pulsāciju. “Tā aplis ir pasaule, visums; tam pārstieptā āda – absolūtā esība; sitiens pa to – pāreja no iekšējās pasaules uz ārējo eksistenci.” – tā par dafu teikts Svētajos Rakstos.

Senos laikos arfu uzskatīja par dievu instrumentu, viduslaikos – to spēlēja tempļu kalpotāji un dievvārdu zinātāji, otrās tūkstošgades beigās tā bija biežs viesis aristokrātu salonos, savukārt mūsdienās tas ir lielisks instruments, ko spēlē galvenokārt sievietes, bet klausās visi bez izņēmuma. Stīgas kā zelta saules stari, forma atgādina pasakaina tauriņa spārnu – nav brīnums, ka tieši arfu uzskata par visskaistāko un poētiskāko mūzikas instrumentu. Un vēl par noslēpumaināko… Lilianas Langsepas meistarība, viņas zināšanas par dažādiem stīgu instrumentiem un spēle uz tiem, spēja improvizēt un sintezēt ļāva apvienot šķietami nesavienojamus instrumentus. Dafa spēle Arada Emamgholi izpildījumā ir filigrāni izjusta un vienota, tā atklāj senā instrumenta plašās iespējas – skanējuma diapazonu, spēku un intensitāti. Darjušs Rasuli – rets meistars, kura rokās nejs dzied sirds dziesmu. Izvilināt tik liegu, tīru un maigu skaņu ir dots tikai izredzētajiem: ar savām līganajām modulācijām nejs aiznesa klausītājus dzimšanas mistērijas sākotnē – jo cilvēks iegūst dzīvību, saņemot to kā dāvanu ar pirmo elpas vilcienu pēc Visaugstākā gribas.

Tāda mūzika nevar atstāt vienaldzīgus mūsdienu cilvēkus, kuri dzīvo tehnoloģiju pasaulē un ikdienas steigā. Tiem mirkļiem, kad caur mūziku un izpildītājiem ar mums runā Dievs, mūslaikos ir īpaša nozīme. Tāpēc klausītāji ar nepacietību gaidīs jaunas tikšanās ar talantīgajiem mūziķiem, kuri noteikti ne reizi vien vēl atbrauks uz Rīgu ar koncertiem.[/vc_column_text][vc_column_text]

Ivana Varšavska foto:

[/vc_column_text][us_gallery ids=»1742,1745,1748,1751,1754,1757,1760,1763,1766,1769,1772,1775,1778,1781,1784,1787,1790,1793,1796,1799,1802,1805,1808,1811,1814,1817,1820,1823″ columns=»7″ indents=»1″][/vc_column][/vc_row]

[vc_row][vc_column][vc_column_text]Šī gada septembra vidū mūsu tekē viesojās mums garīgi tuvs draugs un laikabiedrs, augsti godātais Čištī ordeņa (Pakistāna) šeihs Sahibzada Asims Maharvi Čištī (Sahibzada Asim Maharvi Chishti) un viņa tuvākais palīgs Pandžabi Baithaks (Punjabi Baithak).

Sahibzada Asims Maharvi Čištī ir dzimis Maharšarifā (Pakistāna). Viņš ir cēlies no Čištī ordeņa lielā sūfiju svētā Hazrata Hvadži Nura Muhameda Maharvi ģimenes. Izgājis apmācību garīgā sūfiju gaisotnē un uzsūcis visu šīs tradīcijas dziļumu no pašas bērnības. Ar mērķi mācīties un dalīties ar zināšanām agri sācis ceļot pa Vidusāziju, Krieviju, Angliju un ASV, saticies ar dažādu tariku sūfiju skolotājiem, un viņam ir bijis gods viņiem kalpot. Dibinājis izdevniecību, publicē klasiskos sūfiju darbus. Lasa lekcijas, rīko garīgus un mācību seminārus viscaur pasaulē.

Draudzīgā gaisotnē tika apspriestas aktuālas tēmas par ticību, par svēto rakstu viedumu, par cilvēka morāles principiem un iekšējiem pārdzīvojumiem, par kultūras mantojumu, par mieru un par cilvēci kopumā globalizācijas laikmetā.[/vc_column_text][us_gallery ids=»1418,1421,1424,1430,1436,1439,1442,1445″ columns=»6″ indents=»1″][/vc_column][/vc_row]

[vc_row][vc_column][vc_column_text]Kailass… sešu reliģiju svētvieta, ne rokām darināta piramīda, kas radusies aizvēsturiskos laikos, gaismas avots, kas vērojis cilvēces vēsturi tūkstošiem gadu, dievu kristāla templis un bodhisatvu mītne, zināšanu krātuve… Kailass ‒ bāka, kas rāda ceļu mūsu kuģiem maldu miglā, kas pievelk ar savu pirmatnējo skaistumu un tīrību.

Augustā mēs veicām svētceļojumu uz šo neizsakāmi skaisto, svēto vietu. Mēs ieradāmies Čendu pa dažādiem maršrutiem un, nonākuši tur, naivi domājām, ka grūtības ir pārvarētas, bet Kailass vienmēr pārbauda tos, kas dodas pie viņa… Kā te lai neatceras vārdus no pazīstamās multfilmas 80 dienās apkārt zemeslodei: “Dzīve ir ķēde, un sīkumi tās posmi ‒ nedrīkst posmam nepiegriezt vērību.”… Mēs paši, mūsu rīcība, domas, uzvedība, reakcijas un izvēles arī bija šie sīkumi, kas spēlēja savu lomu it visā. Piemēram, Čendā mēs izgājām ķīniešu drošības sistēmas pārbaudi un pilnā sastāvā laimīgi nokļuvām Lhasā, tikai pateicoties dažu mūsu biedru pašaizliedzībai un atbildībai, kuri palaida garām savus reisus, lai iedotu Tibetas atļauju oriģinālus tiem, kuri izlidoja vēlāk.

… Lhasā mūs gaidīja Norbu – draugs un patstāvīgais pavadonis visos mūsu braucienos uz Tibetu. Viņa mīlestība uz dzimto zemi, zināšanas, prasme rast kontaktu ar cilvēkiem, izdzīvošanas iemaņas un ceļveža talants ir Dieva doti ‒ tas ir viņa ceļš. Un mūsu pirmā satikšanās tālajā 2005. gadā ‒ milzu velte…

Uzturēšanās Lhasā bija pavisam īsa ‒ mēs devāmies tālajā ceļā jau nākamajā dienā pēc atbraukšanas. Pa šiem gadiem Lhasā, kā arī visur citur Tibetā, ir notikušas pārsteidzošas pārmaiņas. Mēs atcerējāmies pilsētas un ceļus, kādi tie bija pirms 14 un 7 gadiem. Tagad ir daudz labāka infrastruktūra un ērtības, ir kļuvis daudz tīrāks, tiek celtas pilsētas un dzelzceļi, iegūti derīgie izrakteņi, bet tajā pašā laikā ir gājis mazumā arhaiskais, pirmreizējais slānis, kas reiz mūs tā pārsteidza, radīja sajūtu, ka atrodamies uz citas planētas. Civilizācija dara savu, tā iesniedzas pat tālākajos kalnu nostūros. Vai Tibetas tauta spēs saglabāt savu valodu, kultūru un patību?..

Lhasa – Šigadze (270 km uz dienvidrietumiem no Lhasas)

Vispirms mūsu ceļš veda uz Šigadzi (3900 m). Augstums prasa adaptāciju, bet mūs, līdzenumu iedzīvotājus, gaidīja augstas pārejas. Ar kalnu slimību nevar jokot. Pa ceļam mēs apmeklējām kalnu ezeru ‒ Jamdrok Co, Skorpiona ezeru (tas ir viens no sešiem Tibetas svētajiem ezeriem, pārējie ir Manasarovara, Namco, Lhmo, Pelku un Ngohpo ezeri). Tibetā stāsta, ka Jamdroka ezeru nav iespējams divreiz ieraudzīt vienādu. Tas atrodas 4400 m virs jūras līmeņa, ezera vidējais dziļums ir ap 25 metriem, tā garums no ziemeļiem uz dienvidiem ir 72 km, bet no austrumiem uz rietumiem – 130 km.[/vc_column_text][us_gallery ids=»2623,2626,2629″ columns=»3″ indents=»1″][us_separator type=»invisible» size=»small»][vc_column_text]Šoreiz ezers mūs sagaidīja ne īpaši laipni. Tikko mēs grasījāmies skaisti pameditēt tā krastā, sākās lietus gāze kopā ar krusu, un mēs līdz ādai izmirkām un nosalām… Bet apvainoties uz laiku bija bezjēdzīgi, jo ārējais ir iekšējā atspulgs…

Agrākos laikos Šigadze bija svarīgs tirdzniecības un administratīvais centrs. Galvenā pilsētas apskates vieta ir 15. gadsimtā celtais Tašilungpo klosteris, kas pirms neatkarības zaudēšanas kalpoja kā rezidence otrajam nozīmīgākajam lamaistu mācības hierarham, pančenlamam. Gadu gaitā klosteris ir kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem filozofijas studiju centriem Tibetā. Klosterī atrodas unikāla, 26 metrus augsta nākotnes budas Maitrejas statuja, ko četrus gadus veidoja 900 strādnieku, izmantojot 300 kg tīra zelta.[/vc_column_text][vc_row_inner][vc_column_inner][us_gallery ids=»2653,2656,2659″ columns=»3″ indents=»1″][/vc_column_inner][/vc_row_inner][us_separator type=»invisible» size=»small»][vc_column_text]Pārbraucieni bija diezgan gari, bet, pateicoties labiem, asfaltētiem ceļiem, pat augstās pārejas mēs veicām samērā komfortabli. Katru dienu mēs nobraucām vairākus simtus kilometru.[/vc_column_text][vc_row_inner][vc_column_inner][us_gallery ids=»2686,2680,2707″ columns=»3″ indents=»1″][us_single_image image=»2671″ align=»center»][/vc_column_inner][/vc_row_inner][us_separator type=»invisible» size=»small»][vc_column_text]Šigadze – Sāga (597 km)

Nākamo nakti mēs pavadījām Sāgā (4475 m) – agrāk tā bija ikdienišķa ķīniešu un tibetiešu pilsētiņa, kas ne ar ko īpaši neizcēlās un kur iepriekšējos braucienos mēs nakšņojām viesu namos, bet šoferi pārbaudīja džipus vietējos autoservisos. Tagad Sāga ir kļuvusi par tūristu krustcelēm, kur satiekas visi, kas pa dažādiem ceļiem tiecas nokļūt Tibetas rietumdaļā, pirmām kārtām ‒ apmeklēt Kailasu un svēto Manosarovara ezeru. Pilsētā ir parādījušās labas viesnīcas, ir kļuvis daudz tīrāks.

Sāga – Manosarovara ezers un Čiu klosteris

Veikuši vēl vienu garu pārbraucienu, mēs beidzot ieraudzījām brīnišķīgo Manosarovara ezera ūdens spoguli… To var apbrīnot bezgalīgi. Manosarovars ir svētlaimes mandalas daļa, bet tās centrs – Kailasa kalns. Tas ir visvairāk godātais no visiem Tibetas ezeriem. Diemžēl Kailass mums tā arī neparādījās… Tas bija ļoti skumji, tā, it kā dārgs draugs nebūtu atbildējis uz tālruņa zvanu vai nebūtu varējis atnākt uz tikšanos, ko mēs gaidījām ar tādu nepacietību…[/vc_column_text][vc_row_inner][vc_column_inner][us_gallery ids=»2632,2635,2677,2758,2755,2728″ columns=»3″ indents=»1″][/vc_column_inner][/vc_row_inner][us_separator type=»invisible» size=»small»][vc_column_text]Kā mierinājumu uztvērām to, ka mūsu viesu nams atradās netālu no Čiu klostera (tulkojumā tas nozīmē – Putnu), kas bija Padmasambhavas pēdējā apmešanās vieta, pirms viņš veica savu mistisko pāreju. Celle klintī, kur viņš dzīvoja un meditēja, ir īpaša pielūgsmes un godāšanas vieta. Klosteris ir izpleties, tomēr vēl aizvien atrodas augsta pakalna virsotnē, no kurienes paveras neticami skaists skats uz Manosarovara ezeru un Kailasu. Te ir vietā piebilst, ka Manosarovara apkārtnē aug daudz ārstniecisko augu sugu, kas dziedē no miesas un gara slimībām, turklāt te ir arī daudz karsto avotu ar dziedinošu ūdeni. Blakus mūsu viesu namam arī bija tāds avots! Tā bija īsta dāvana mums un citiem ceļiniekiem. Runājot par Manosarovaru, nevar nepieminēt citu ezeru, ko arī apmeklējām, proti, Rakšasu. To uzskata par tumšo, dēmonisko spēku ezeru. Kaut arī to, tāpat kā Manosarovaru, baro kūstošā sniega ūdeņi no Kailasa un tas atrodas tikai 12 km attālumā no Manosarovara, tā ūdeņi ir svina pelēki, krasti ‒ neapdzīvoti un bez dzīvības, šeit neredzēt nedz putnus, nedz zivis, pat kukaiņu te ir maz… Manosarovars un Rakšass – kā saule un mēness – ir mūsu pasaules un mūsu dabas dualitātes simboli. Taču līdz šim vienīgais, kurš ir savaldījis savus “dēmonus” un novirzījis to spēku kalpošanai, ir un paliek guru Padmasambhava…

Manasarovara ezers – Garudas ieleja – Darčena

No rīta mēs devāmies ceļā uz pamesto Šangšung valsts seno galvaspilsētu Garudas ielejā (Khjunglung Nulkhar). Mums paveicās, jo neilgi pirms mūsu ierašanās tika pabeigta jaunās trases būvniecība. Ar labu ceļavēju mēs ātri sasniedzām galamērķi. Pat nezinot, ka Garudas ieleja ir mistiska vieta, tu nevilšus apbrīno skaistumu, kurā negaidīti esi nonācis. Straujais upes plūdums, dīvainas klintis, neparasti sāls nogulšņu veidojumi, strautiņi ‒ tas viss radīja neaizmirstamu iespaidu un ļāva noskaņoties gaidāmajiem notikumiem ‒ korai (parikrāmai) apkārt Kailasam, kas sāksies no Darčenas. Tās būs trīs ļoti dažādas dienas.[/vc_column_text][vc_row_inner][vc_column_inner][us_gallery ids=»2605,2608,2611,2614,2620,2617″ columns=»3″ indents=»1″][/vc_column_inner][/vc_row_inner][us_separator type=»invisible» size=»small»][vc_column_text]Darčena – ciems Kailasa pakājē (6714 m), kas pa šiem gadiem pārtapis par nelielu pilsētiņu ar viesnīcām, betona ceļiem un apgaismotām ielām. Kur gan palikušas ielas krelļu tirgotājas? Kur tik ierastās tualetes zem klajas debess, vecais viesu nams ar skatu uz Kailasa dienvidu nogāzi un Gurla—Mandhatu jeb Svastikas kalnu? Un neparastais rožainais saulriets uz balta fona? Mēs nakšņojām pavisam jaunā, tikko uzceltā viesnīcā. Gatavojāmies korai… tikai pats nepieciešamākais… galvenais ‒ iekšēji savākties un noskaņoties. Ko gan mēs iesāktu bez sava Skolotāja ieteikumiem, laimīga ceļa vēlējuma un svētības?… Mūsu maldi, nezināšana, ilūzijas par sevi un sliktā pašsajūta nomāca un neļāva pilnībā izbaudīt notiekošā maģiju. Turklāt bija mainījušies pārāk daudz ierasto apstākļu, mēs pat neapjautām, cik lielā mērā…

Kora apkārt Kailasam atgādina saziņu, tā vienmēr ir mijiedarbība, pat ja mēs to nejūtam vai nevaram apzināties pilnā apjomā.[/vc_column_text][vc_column_text]Kora – 1. diena – Amitabhi ieleja – Dirapuka klosteris (ziemeļu puse)

Agra celšanās, negaidīts lietus, pelēkas debesis, tūristu reisa autobusi ierasto busiņu vietā, jauna kārtība, ieejas biļetes un pat kas līdzīgs turniketiem pie izejas uz sarkano Amitabhi ‒ dienvidu ieleju. Piedevām – akmeņu nogruvums kreisajā pusē, pašā ielejas sākumā. Neko tādu mēs vēl nebijām piedzīvojuši, un tas uzjundīja pretrunīgas jūtas. Lai kā arī būtu, mēs uzsākām ceļu, kas iet pa Rietumu ieleju, līdztekus Lha upes gultnei. Kailass mūs “vēroja”, slēpdamies aiz mākoņiem un Karmas spoguļiem, bet mēs iejukām starp citiem ceļiniekiem un gājām pa taku te augšup, te lejup, kāpjot pāri ūdeņiem bagātiem strautiem. Daudzi mundri izrāvās priekšgalā, kamēr citi virzījās uz priekšu lēnām, pa ceļam fotografējot brīnišķīgos dabas skatus. Šim gadalaikam netipiskās lietus gāzes bija nākuš dabai par labu ‒ priecīgi zaļoja nogāzes, lidinājās skaisti putni, mierīgi ganījās jaku bari, kur bija daudz jaunuļu. Vakarā mūs pārgājiens noslēdzās pie Kailasa ziemeļu nogāzes, pretī Dirapuka klosterim (5050 m, apmēram 6‒8 stundu gājiens), kur mūs gaidīja atpūta viesnīcā. Bet kādreiz ‒ tālajā 2005. gadā ‒, mēs šeit nakšņojām zem klajām debesīm teltīs, ko mums uzcēla uz kailas, sasalušas, akmeņainas zemes, un visapkārt, sagūluši uz zemes, snauda jaki. Kailasa ziemeļu puse mums atklājās visā savā krāšņumā. To “apsargā” divi sargi ‒ Mandžušri kalns un Vadžrapani kalns ‒, spoguļojot mūsu nezināšanu un nepilnību.[/vc_column_text][vc_row_inner][vc_column_inner][us_gallery ids=»2530,2533,2536,2542,2545,2548″ columns=»3″ indents=»1″][/vc_column_inner][/vc_row_inner][us_separator type=»invisible» size=»small»][vc_column_text]Kora – 2. diena – Dirapuka klosteris – Drolma pāreja Zutrulpuka klosteris (4800 m, apmēram 10–12 stundu ceļš)
Šī bija pati grūtākā un pati svarīgākā koras diena. Pamazām kāpjot augšup pa taku, mēs izgājām uz Taras pāreju – Drolma La (5637 m). Tibetieši tic, ka no pārejas sākas jauna dzīve, un novalkātās drēbes tiek nomestas kā vecais, savu laiku nodzīvojušais ķermenis. Saule te spoži spīdēja, te aizslēpās aiz pelēkās mākoņu segas. No pārejas mēs sākām kāpienu lejā uz Akšobhji upes ieleju, paejot garām svētajam Žēlsirdības ezeram Tukpe Dzingbu (Gaurikund) un Karmas cirvim, un devāmies garā ceļā pa ieleju līdz mūsu viesu namam blakus Zutrulpuka klosterim (4630 m), kur saglabājusies guru Milarepas ala.[/vc_column_text][us_separator type=»invisible» size=»small»][vc_row_inner][vc_column_inner][us_gallery ids=»2551,2554,2557,2560,2563,2566″ columns=»3″ indents=»1″][/vc_column_inner][/vc_row_inner][us_separator type=»invisible» size=»small»][vc_column_text]Kora – 3. diena – Austrumu ieleja

No rīta mēs pirmām kārtām apmeklējām klosteri un guru Milarepas alu. Viņa dzīve, mistiskā pieredze, darbība, dzeja ir milzīgs mantojums. Savulaik tika uzņemta filma par pirmo viņa dzīves posmu. Ir arī grāmata par izcilo tibetiešu jogu Milarepu. Viņa dzīve bija skarbu pārbaudījumu, zaudējumu un garīgo meklējumu pilna. Šis cilvēks, kuram bija milzīgs potenciāls un kurš pārzināja bonu maģiju, veica pilnīgu apziņas transformāciju, kļuva par pazemīgu skolnieku, askētu, joginu un veltīja savu dzīvi kalpošanai uz Ceļa, palīdzot ļaudīm, kas vērsās pie viņa pēc palīdzības. Viņš ir vienīgais cilvēks pasaulē, kurš pabijis Kailasa virsotnē. Daudzkrāsainā Kailasa kalna austrumu puse ir viena no skaistākajām vietām uz zemes. Tā ir vieta, kur vajag un gribas sapņot. Nokāpuši pa austrumu nogāzi, mēs atgriezāmies Darčenā un no turienes devāmies uz savu viesu namu netālu no Manosarovara ezera… Daudziem no mums tā bija atvadu nakts pie svētā ezera… Gribējās klusuma un vienatnes…[/vc_column_text][vc_row_inner][vc_column_inner][us_gallery ids=»2569,2572,2575,2578,2581,2584,2587,2590,2593,2596,2599,2602″ columns=»4″ indents=»1″][/vc_column_inner][/vc_row_inner][us_separator type=»invisible» size=»small»][vc_column_text]Manosarovara ezers – Majum La – Sāga, apmēram 9 stundu ceļš
Nākamās dienas rītā mēs devāmies mājupceļā. Šī bija retrīta diena – visi klusēja, cenšoties koncentrēties un atslēgties no ikdienas kņadas. Pūta auksts vējš, un no augsta pakalna vēl uzmetām pēdējo atvadu skatienu mirdzošajiem Manosarovara ūdeņiem… Pārvarot Majum La pāreju, mūsu autobusi traucās uz Sāgu. Sāgā mēs pateicāmies un atvadījāmies no saviem tibetiešu pavāriem, kuri mūs baroja ārkārtīgi garšīgi, izmantojot ļoti vienkāršu virtuves arsenālu. Vēl viens iemesls no sirds pateikties Norbu par lieliski nokomplektēto komandu…

Sāga – Šigadze

Pārnakšņojuši Sāgā, mēs devāmies uz Šigadzi. Līdz atgriešanās mājās bija atlikušas dažas dienas. Iespaidu un pārdzīvojumu bija tik daudz, ka tos nebija iespējams ietērpt vārdos, tāpēc Norbu interesantie stāsti par mūsdienu dzīvi Tibetā bija īpaša izklaide ceļa īsināšanai. Mēs uzzinājām daudz jauna un interesanta, jo mūsu gids ir vislabākais tibetiešu gids pasaulē!

Agri no rīta, pirms izbraukšanas uz Lhasu, mēs devāmies uz Tašilungpo klosteri, gremdējāmies budistu tempļu atmosfērā un paklaiņojām pa šaurajām klostera ieliņām. Klosteris ir kļuvis par tūristu apskates objektu un noteiktās stundās ir atvērts tūristiem. Ceram, ka šīs vietas garīgā vērtība saglabāsies arī turpmāk, neskatoties uz ierobežojumiem, ko oficiālā vara uzliek mūkiem un klosteriem.[/vc_column_text][us_separator type=»invisible» size=»small»][vc_column_text]Un atkal mēs devāmies ceļā. Pēdējais posms: Šigadze – Lhasa. Atvadu vakars ar gardu cienastu un nelielu koncertu, kurā piedalījās pat Norbu bērni, apburot mūs ar senu tibetiešu deju. Pēdējās atvadu fotogrāfijas par piemiņu… Bagāžas kravāšana, domas par drīzo atgriešanos mājās. Nākamajā dienā mums pa nelielām grupiņām bija jāizlido uz Čendu…

Tagad mēs apsteidzām laiku, traucoties atpakaļ, kur atstājām lielu savu sirds daļu, bet daļiņa sirds paliks Kailasā… Kas zina, varbūt kādreiz Kailass mūs atkal pasauks, pieskaroties neredzamajiem pavedieniem, kas mūs saista, jo ir vēl tik daudz neapgūtu dzīves mācību stundu. Ir tāds teiciens: “Kalns ar kalnu nesader, bet cilvēks ar cilvēku vienmēr atradīs kopīgu valodu”… Kailass ir vairāk nekā kalns, viņam ir dvēsele, taču mēs esam cilvēki, nevis kalni. Dos Dievs – redzēsimies atkal![/vc_column_text][vc_row_inner][vc_column_inner][us_gallery ids=»2638,2641,2644,2647,2650,2719,2722,2689,2725,2752,2755,2683,2713,2716,2746,2749″ columns=»4″ indents=»1″][/vc_column_inner][/vc_row_inner][/vc_column][/vc_row]