Pārmaiņas kā neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa

Pārmaiņas notiek vienmēr ‒ tas ir dabisks un neizbēgams mūsu dzīves process. Apkārt viss mainās: mēs pieaugam paši, aug mūsu bērni, mainās mūsu ķermenis, mainās mūsu attieksme pret partneri, draugiem, vecākiem. Mēs vienmēr atrodam kaut ko jaunu apkārtējā pasaulē ‒ it viss ir pakļauts pārmaiņām.

Taču cilvēks ir tā iekārtots, ka jebkuras pārmaiņas izsauc viņā pretestību vai noliegumu, jo pārmaiņas rada stresu. Jebkas jauns, kas ielaužas mūsu pasaulē, izraisa ilūziju sabrukumu – mēs baidāmies zaudēt kontroli pār apstākļiem. Būtībā cilvēki nepretojas pārmaiņām kā tādām, bet to radītajām sekām – mēs neesam pārliecināti par radušos izmaiņu rezultātiem un to ietekmi uz mūsu dzīvi, par saviem jaunajiem emocionālajiem stāvokļiem, sajūtām un secinājumiem.

Izmaiņām pašām par sevi nav nedz pozitīva, nedz negatīva nozīme. Galvenā loma pārmaiņu pieņemšanā ir mūsu attieksmei pret tām – mūsu reakcijām, secinājumiem un valdošām emocijām. Tieši no tām ir atkarīgs, vai pārmaiņas ienāks mūsu dzīvē ar plus vai mīnus zīmi. Lai veiksmīgi pārdzīvotu dzīves peripetijas un drosmīgi skatītos nākotnē, ir jāiemācās uztvert pārmaiņas kā dabisku dzīves procesu – jāpiepilda dzīve ar jaunu jēgu, jūtām un emocijām un jāuztver tā kā noslēpums, mazāk jābaidās un jāuztraucas. Pastāv daudz teoriju, metožu un praktiku par šo tēmu. Piedāvājam iepazīties ar vispārinātu versiju par pārmaiņu uztveres stadijām.

Tātad…

5 pārmaiņu stadijas, vai kā mūsu uztvere iziet šīs 5 stadijas

1. stadija – noliegšanas stadija jeb “Nē, tā nevar būt!ˮ

Bieži mūsu reakcija ir: “Nevaru tam noticēt”, “Tā nemēdz būt”, “Ar mani tas nevarēja notikt!”, “Tikai ne atkal!”. Taču jāatceras, ka pārmaiņas dotas, lai mēs kaut ko izmainītu sevī vai savā dzīvē. Protams, kad kaut kas mainās mūsu ierastajā dzīves kārtībā, uzreiz to pieņemt ir ļoti grūti, un pirmā reakcijas ir noliegums.

Piemēram, cilvēku atlaiž no darba vai izjūk partnerattiecības. Nolieguma stadijā cilvēks domā, ka vēl kaut ko var glābt vai ka viņam tikai izlicies. Šai stadijai ir raksturīgi domāt, ka “vajag tikai to pārdzīvot, un rīt manā dzīvē viss būs pa vecam”.

Nolieguma stadiju raksturo nevēlēšanās pieņemt izmainījušos apstākļus vai esošā stāvokļa nopietnību un gaidas, ka viss nostāsies savās vietās pats no sevis. Šajā stadijā cilvēks nav spējīgs iekļaut jauno informāciju savā dzīves uztverē. Visa ar izmaiņām saistītā informācija bieži tiek noliegta vai ignorēta. Tipiska reakcija ir “Ar mani tas nenotiks” vai “Ja es to nepamanīšu, viss paies man secen”.

Šī stadija var ilgt nenoteiktu laiku ‒ tas atkarīgs no cilvēka vēlmes un iespējām pāriet uz nākamo stadiju. Tā ir bīstama, jo, iestrēgstot šajā stadijā, cilvēks nevar pielikt punktu un iet tālāk.

2. stadija – aizkaitinājums

Arī šī stadija ir pilnīgi normāla, jo cilvēks ir zaudējis ierastos dzīves mehānismus. Viņu pārņem trauksme un bailes par nākotni. Rodas jautājumi ‒ “Kāpēc es? Tas nav godīgi!”, “Kad tas beigsies?”

Sākas jauns posms, kurā mēs vēl nezinām, kā rīkoties, un aizkaitinājums ir dabiska reakcija uz to. Kad apzināmies, ka izmaiņas ir reālas un jau skārušas mūs, noliegums pāriet aizkaitinājumā un dusmās ‒ mēs sākam kādu vai kaut ko vainot tajā, kas ar mums notiek. Interesanti, ka mūsu aizkaitinājums var tikt vērsts uz jebko. Cilvēkus var kaitināt priekšnieks, viņi paši, ekonomiskā situācija, pat Dievs. Jūs varat vairāk nekā parasti dusmoties uz kolēģiem vai ģimenes locekļiem. Pēkšņi jūs pamanīsiet, ka piesienaties sīkumiem. Šajā stadijā jābūt īpaši uzmanīgiem, jo mūsu aizkaitinājums ietekmē mums tuvus cilvēkus.

Ja atrodaties šajā stadijā, pacentieties atrast tos mehānismus, kuri jums palīdzēs tikt galā ar aizkaitinājumu. Vislabāk palīdz dinamiskas darbības, varat aktīvi atpūsties ‒ skriet, vingrot, dejot enerģiskas mūzikas pavadībā, uzkopt māju. Vīrieši var nodarboties ar sportu vai strādāt svaigā gaisā. Tiem, kam ir tendence “apēst stresu”, jābūt modriem, jo būs grūti turēties pretī ledusskapja vilinājumam.

3. stadija – tirgošanās

Tirgošanās notiek, kad mēs skaidri saprotam, ka viss jau ir noticis un ka, ja mēs šajā situācijā atrodamies, tātad esam kaut ko izdarījuši ne tā, kā būtu vajadzējis. Šajā stadijā mēs cenšamies vienoties (noslēgt darījumu) ar sevi, ar apkārtējo pasauli, lai paliktu savās līdzšinējās pozīcijās. Lielāko daļu darījumu mēs cenšamies noslēgt ar Dievu, ar citiem cilvēkiem, ar dzīvi. Mēs sakām: “Ja es apsolīšu darīt to, tad…” Mēs sākam tirgoties, lai tikai atliktu pārmaiņas un atrastu izeju no situācijas ‒ “Es visu izdarīšu, ja…”, “Vēl tikai…” Cilvēks sāk vienoties pats ar sevi un apkārtējiem, lai izbēgtu no pārmaiņu negatīvajām sekām. Veidojas vesels solījumu saraksts, kuru pamatā īstenībā ir mūsu bailes. Piemēram, ja cilvēks uztraucas par savu veselību, viņš apsola sev vairāk staigāt, lietot vitamīnus, vingrot utt. Šajā stadijā ir svarīgi saistīt mūsos aktivizējušās bailes ar solījumiem, ko sev dodam. Tomēr jāsaprot, ka neizpildītie solījumi kļūst par frustrācijām un “enkuriem”, kuri negatīvi ietekmē mūsu turpmāko dzīvi.
Svarīgi. Iepriekšējās stadijas ietvēra sevī dažādas nolieguma formas ‒ šī stadija mūs tuvina pieņemšanas procesam.

 4. stadija – skumjas

Šajā stadijā rodas sapratne un atziņa, ka agrākā laika un iespēju vairs nebūs. Ka dzīve “līdz TAM” bija precīzi saplānota, tajā bija skaidri noteiktas prioritātes, bet tagad ir iestājies pilnīgas neziņas posms. Šajā stadijā rodas jautājumi: “Kā dzīvot tālāk?”, “Kā ar to visu tikt galā?”. Kad esam sapratuši, ka tirgošanās nedod rezultātus, tuvojošās pārmaiņas kļūst reālas. Mēs apzināmies, kādas būs izmaiņas un ka tās ienesīs mūsu dzīvē pārmaiņas. Tas cilvēkos rada skumjas un nospiestību.

Taču ir arī labi jaunumi! Brīdī, kad esam atzinuši, ka cīņa ar pārmaiņām nedod rezultātus, notiek pāreja uz pieņemšanas stadiju. Pirmo reizi mēs sākam novērtēt perspektīvas. To izvērtēšana izsauc mūsos iedvesmu un radošu pacēlumu. Cilvēki ir spiesti izzināt un rast jaunas iespējas. Mēs atklājam jauno sevī, un tas mums ir nepieciešams pārmaiņu stadijā.
Reālā dzīvē mēs nonākam dažādās stadijās atšķirīgos laikos un pat varam atgriezties stadijās, kuras domājāmies jau izgājuši. Stadiju ilgums var būt atšķirīgs, tās var cita citu nomainīt vai pastāvēt vienlaicīgi, kamēr iestājušās pārmaiņas nerealizēsies konkrētās darbībās vai nenovedīs pie perspektīvu projektu izstrādes. Tieši šajā brīdī iestājas 5. stadija ‒ mēs nevis vienkārši pieņemam pārmaiņas kā notikušu faktu, bet esam reorganizējuši savu dzīvi ‒ savas attiecības ar tuvajiem cilvēkiem, attieksmi pret veselību, attieksmi pret darbu utt. ‒ pastāvošajā realitātē un esam ar to apmierināti savā šodienā.

5. stadija – pieņemšana

Pieņemšana nozīmē, ka cilvēks jau ir gatavs produktīvi strādāt jaunajos apstākļos. Būtībā nav briesmīgas pārmaiņas, bet gan tie ierobežojumi un zaudējumi, ko pārmaiņas nes sev līdzi. Piemēram, pandēmijas situācijā daudziem ir mainījusies ierastā dzīves kārtība un dienas režīms, ir rīcības ierobežojumi vai nav iespējamas parastās darbības (restorānu, veikalu, teātru, koncertu apmeklējumi, tikšanās ar cilvēkiem u. c.). Jo labāka būs izpratne par to, ko mēs patiesībā esam zaudējuši, jo skaidrāka būs kopējā aina ‒ varbūt tas mums nemaz nebija tik svarīgi un dzīvei nepieciešami, kā uzskatījām līdz šim. Ir jāizanalizē savi zaudējumi un jāpadomā par to, ko mēs īstenībā baidāmies zaudēt. Tas palīdzēs samazināt stresa līmeni, dos izpratni, kurā virzienā reorganizēt savu dzīvi, un mums būs mierīgāk ieskatīties nākotnei sejā. Šī cerība dod ticību uz to, ka pārmaiņām ir labas perspektīvas un ka visam notiekošajam ir sava īpaša nozīme, ko mēs ar laiku sapratīsim. Tas ir labs rādītājs, ka spējam tikt galā ar pārmaiņām ‒ jebkurās situācijās ir izaugsmes un attīstības iespējas, mēs varam izprast savu rīcību un emocijas.

Kādi negaidītos likteņa pavērsienos zaudē paļāvību, bet citi saprot, ka svarīgas pārmaiņas pēc savas būtības vienmēr nāk ar negaidītiem notikumiem ‒ par to var brīnīties un var dusmoties. Izvēle ir mūsu ziņā ‒ vai mēs tērēsim savus spēkus, pretojoties tiem, vai akumulēsim enerģiju, lai ieviestu savā dzīvē notiekošās izmaiņas.

Noslēgumā neliela un ļoti vienkārša praktika, kas palīdzēs no cita skatpunkta paraudzīties uz savu ierasto ikdienu.

Praktika: Diena kā DĀVANA!

Paskatieties uz savu dienu kā uz DĀVANU! Nevis kā uz ierasto ikdienu, ko piepilda dažādi darbi, pienākumi, nesaprotami pārdzīvojumi, bet kā uz dāvanu. Padomājiet, kā jūs gribētu ar šo dāvanu rīkoties? Ko jūs vēlētos šodien izdarīt, ar kādām pozitīvām emocijām un pārdzīvojumiem jūs gribētu to piepildīt, kādām krāsām jūs varētu to izkrāsot?

Lai mums būtu tā rītdiena, kurā vēlamies dzīvot, mums ir jābūt tai šodienai, kurā esam laimīgi, jūtamies panākumiem bagāti, veseli un laimes cienīgi.

Ar mīlestību,
Mevlevī ordenis